6. Article

Satversmes 115. pants paredz, ka "valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu". 6.1. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē citastarp ietver indivīda (personas) kā sabiedrības locekļa tiesības uz to, lai ikviena publiskā persona lēmumu, kas ir saistīts ar vides izmantošanu, pieņemtu un īstenotu efektīvas vides aizsardzības (pārvaldības) sistēmas ietvaros. Attiecībā uz teritorijas attīstības plānošanu tas nozīmē, ka pašvaldības pieņemtajam attīstības risinājumam jābūt ilgtspējīgam (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 9.2. punktu). Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 15. punktu, kā arīSaeimas 2010. gada 10. jūnijā apstiprināto Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam http://www.latvija2030.lv). 1992. gadā Riodežaneiro Latvija bija to valstu vidū, kas Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) konferencē parakstīja deklarāciju "Par vidi un attīstību" un ANO vispārējās konvencijas par bioloģisko daudzveidību un par klimata pārmaiņām. ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām preambulā citastarp atzīts, ka Zemes klimata pārmaiņas un to nelabvēlīgās sekas ir cilvēces kopējā problēma. Cilvēka darbība ievērojami palielinājusi siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā, šis pieaugums pastiprina dabisko siltumnīcas efektu. Tas izraisa Zemes virsmas un atmosfēras papildu sasilšanu, kas var nevēlami ietekmēt dabiskās ekosistēmas un cilvēci. ANO Vides aizsardzības programmas ietvaros klimata pārmaiņas tiek uzskatītas par mūsdienu svarīgāko visaptverošo vides jautājumu un lielāko izaicinājumu vides jomā (sk. http://www.unep.org/climatechange/Introduction/tabid/233/Default.aspx). Starptautiski pazīstamā nevalstiskā organizācija "Greenpeace" norāda, ka vēja enerģijas izmantošanas straujā attīstība saistīta ar neatliekamu nepieciešamību apkarot klimata pārmaiņas, kas pasaules mērogā tiek uzskatītas par lielākajiem draudiem videi(sk., piemēram, Global Windenergy Outlook 2006 http://www.greenpeace.org/international/Global/international/planet-2/report/2006/10/globalwindenergyoutlook.pdf). Arī starptautiskā nevalstiskā organizācija "BirdLife International" klimata pārmaiņas uzskata par lielāko draudu cilvēcei un globālajai bioloģiskajai daudzveidībai (sk., piemēram, BirdLife International Position Statement on Wind Farms and Birds http://www.birdlife.org/eu/pdfs/Nature_Directives_material/BHDTF_Position_Wind_farms_and_birds_2005_12_09.pdf). Konkretizējot no Satversmes 115. panta valstij un pašvaldībām izrietošos pienākumus ilgtspējīgas attīstības jomā, jāņem vērā, ka ar klimata pārmaiņām saistītie jautājumi ir būtiska ilgtspējības sastāvdaļa. 6.1.1. Ilgtspējībai ir trīs savstarpēji saistīti aspekti: ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā ilgtspējība. ANO deklarācijas "Par vidi un attīstību" 1. principā uzsvērts, ka ilgtspējīgas attīstības centieni ir vērsti uz cilvēkiem un viņu tiesībām dzīvot veselīgu un produktīvu dzīvi saskaņā ar dabu. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka vidi likumdevējs definē kā dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopumu. Likumdevējs uz vidi raugās no "antropocentriska" viedokļa, proti, kā uz cilvēka vidi, tādu vidi, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai un vajadzību apmierināšanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 17.1. punktu). Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības nav iztulkojamas kā personas pamattiesības dzīvot absolūti neskartā vidē vai valsts pienākums personai šādu vidi nodrošināt. Darbības, kas vērstas uz dabiskās vai esošās vides pārveidošanu, pašas par sevi nav uzskatāmas par Satversmes 115. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka gan atsevišķu privātpersonu, gan visas sabiedrības ekonomiskās intereses bieži vien prasa pārveidot apkārtējo vidi, tostarp kultūrvidi un dabu. Satversmes 115. pants a priori neparedz pastāvošās vides nemainību un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji, prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 13. punktu). 6.1.2. Satversmes 115. pantā lietotais jēdziens "ikviens" aptver ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu intereses dzīvot labvēlīgā vidē. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka no Satversmes 115. panta izriet prasība visos ar vidi saistītajos jautājumos ņemt vērā ne vien tagadējās paaudzes, bet arī nākamo paaudžu tiesības dzīvot labvēlīgā vidē (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 17.1. punktu). Pašreizējās paaudzes un nākamo paaudžu iespējas dzīvot labvēlīgā vidē ir daudzējādā ziņā atkarīgas no valstu gatavības īstenot ilgtspējīgu attīstību, aizsargājot Zemes klimata sistēmu, paredzot un novēršot vai neitralizējot klimata pārmaiņu cēloņus un mazinot to kaitīgo ietekmi. Satversmes 115. pantā paredzētās tiesības, interpretējot tās kopsakarā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, uzliek valstij pienākumu sekmēt procesus, kas saistīti ar globālo klimata pārmaiņu novēršanu. Ratificējot ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un šīs konvencijas Kioto protokolu, Latvija ir iesaistījusies pasaules valstu kopīgajos centienos panākt siltumnīcefekta gāzu koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Satversmes 115. pantā pamattiesību līmenī ir nostiprināti valsts pienākumi vides jomā. Proti, valstij ir pienākums aizsargāt cilvēka tiesības dzīvot labvēlīgā vidē: 1) sniedzot informāciju par vides stāvokli; 2) rūpējoties par vides saglabāšanu; 3) rūpējoties par vides uzlabošanu. Lai arī Latvijas tiesību zinātnē sākotnēji tika izteikts viedoklis, ka Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības ir "avangardiskas tiesības" (sk.: Levits E. Piezīmes par Satversmes 8. nodaļu - Cilvēka pamattiesības. Cilvēktiesību žurnāls, 1999, Nr.9-12, 37. lpp.), tomēr līdzīgas tiesības konstitucionālā līmenī ir nostiprinātas arī citās valstīs, piemēram, Beļģijā. Beļģijas Konstitūcijas 23. panta trešās daļas 4. punkts paredz tiesības dzīvot veselīgā vidē. Beļģijas Konstitucionālā tiesa secinājusi, ka šī norma galvenokārt paredz likumdevēja pienākumu noteikt šo tiesību realizācijas ietvarus, kā arī nepasliktināt jau sasniegto tiesisko stāvokli šajā jomā, ja tam nav pietiekama pamatojuma (sk. Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2003. gada 26. novembra sprieduma Nr. 151/2003 lietā Nr. 2502 B.16.3.punktu un 2006. gada 14. septembra sprieduma Nr. 137/2006 lietā Nr. 3764 B.7.1. punktu). Satversmes 115. pantā paredzētās pamattiesības interpretējamas, ņemot vērā pastāvošās realitātes, konkrētajā gadījumā to, ka šobrīd civilizācija nav iespējama bez enerģijas ražošanas, savukārt jebkurš enerģijas iegūšanas veids ietekmē vidi. Vēja enerģijas ražošanas attīstība Satversmes 115. panta ietvaros aplūkojama galvenokārt kā viena no alternatīvām enerģijas ražošanai no fosilajiem enerģijas resursiem un līdz ar to kā uz vides stāvokļa uzlabošanu vērsta pasākumu kopuma sastāvdaļa. Ņemot vērā Satversmes vienotības principu, Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības nav interpretējamas atrauti no citām Satversmē nostiprinātajām pamattiesībām, tostarp sociālekonomiskajām tiesībām un attiecīgajām starptautiskajām saistībām. Latvijai ir jāizpilda divi vienlīdz svarīgi un ļoti sarežģīti uzdevumi: jāveicina ekonomiskā izaugsme un līdz ar to - sociālā labklājība, bet tajā pašā laikā jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, ieviešot energoefektivitātes pasākumus, videi draudzīgas tehnoloģijas, aizstājot fosilo kurināmo ar atjaunojamiem energoresursiem (sk. ar Ministru kabineta 2009. gada 31. jūlija rīkojumu Nr. 517 apstiprinātās "Vides politikas pamatnostādnes 2009.-2015. gadam"). 6.1.3. Vides ministrija, atsaucoties uz Latvijai saistošiem starptautiskiem dokumentiem, norāda, ka vēja enerģija ir viens no atjaunojamo enerģijas resursu veidiem. Elektroenerģijas ražošana vēja elektrostacijās aizstāj elektroenerģijas ražošanu no fosilajiem energoresursiem (akmeņoglēm, dabasgāzes, naftas produktiem u. c.), rezultātā tiek samazināta siltumnīcefekta gāzu un citu gaisu piesārņojošo vielu emisija, kas ietekmē gan dabu, gan cilvēka veselību. Turklāt elektroenerģijas ražošana vēja elektrostacijās salīdzinājumā ar elektroenerģijas ražošanu no fosilajiem energoresursiem nerada būtisku materiālo piesārņojumu, piemēram, atkritumus un notekūdeņus, līdz ar to netiek radīts papildu slogs videi un nav nepieciešami papildu finanšu resursi materiālā piesārņojuma samazināšanai (apglabāšanai, pārstrādei vai attīrīšanai). Savukārt pieteikumos, atsaucoties uz atsevišķu personu viedokli, norādīts, ka "vēja enerģija neesot pastāvīga, tā prasot balansējošas jaudas, kas pārsvarā tiekot nodrošinātas ar fosilajiem resursiem. Rezultātā šī enerģija nemaz tik "zaļa" neesot" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 45. lpp.). Pieteikumā ietvertas atsauces uz organizācijas "Eiropas platforma pret vēja parkiem" (European Platform Against Windfarms, turpmāk arī - EPAW) viedokli. Pēc šīs organizācijas ieskata, "vienīgais, ko vēja turbīnas dara, ir ievērojams ļaunums cilvēkiem, ekonomikai, nacionālajiem budžetiem un videi" (sk. http://www.epaw.org/about_us.php?lang=en). EPAW ir izteikusi savu viedokli Eiropas Komisijai. Eiropas Komisijas Enerģētikas un transporta ģenerāldirektorāta atbildē EPAW citastarp norādīts, ka 2008. gada decembrī 27 ES valstu vadītāji un valdības, kā arī Eiropas Parlaments apstiprināja dokumentu paketi, kas vērsta uz to, lai sekmētu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu un enerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem. Vēja enerģijas ražošana skatāma šajā kontekstā. Eiropas Komisijas un citu Eiropas institūciju politiskais atbalsts saskan ar eiropiešu vairākuma viedokli: lielais vairums Eiropas pilsoņu ir ne vien ieinteresēti samazināt klimata pārmaiņu sekas, bet arī atbalsta enerģijas iegūšanu no atjaunojamiem enerģijas resursiem, īpaši vēja enerģijas iegūšanu [sk. Commission Européenne Direction Generale de l'Energie et des Transports, 07.07.2009, D1/NL/gdc D(2009) 57427, http://www.epaw.org/documents/4388-57427_signed_MR.pdf]. Satversmes tiesas uzdevums nav argumentēti iesaistīties diskusijā par minēto EPAW viedokli pēc būtības. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības un pienākumi jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 12. punktu). Tātad šīs tiesības ir interpretējamas atbilstoši starptautiskajos dokumentos izstrādātajam viedoklim par to, ka vēja enerģijas iegūšana uzskatāma par videi relatīvi draudzīgāku un sekmējamu pasākumu. Direktīvas 2009/28/EK preambulas 42. daļā norādīts: "lai ātri attīstītu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, ņemot vērā tās vispārējo augsto lietderību no ilgtspējas un vides aizsardzības viedokļa, dalībvalstīm [..] būtu jāņem vērā no atjaunojamajiem energoresursiem saražotas enerģijas devums vides aizsardzības un klimata pārmaiņu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā, jo īpaši salīdzinājumā ar neatjaunojamās enerģijas ražošanas iekārtām." Saskaņā ar Direktīvas 2009/28/EK I pielikumu Latvijas vispārējais mērķis ir panākt, lai no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas īpatsvars bruto enerģijas galapatēriņā 2020. gadā būtu vismaz 40 procenti. Katras dalībvalsts ziņā ir noteikt piemērotus līdzekļus un pasākumus, ar kādiem panākams paredzētais no atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars. Vides ministrija norāda, ka izvēle starp dažādiem enerģijas ražošanai izmantojamiem atjaunojamiem energoresursiem ir politisks jautājums, kas galvenokārt tiek risināts, lemjot par obligāto elektroenerģijas iepirkumu. Lēmuma pieņemšanā tiekot ņemti vērā tādi apsvērumi kā attiecīgo atjaunojamo resursu pieejamība Latvijā, mērķa sasniegšanai nepieciešamais no katra atjaunojamo energoresursu veida saražojamās enerģijas daudzums, kā arī nepieciešamie veicināšanas instrumenti. Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likumu izdotie Ministru kabineta 2010. gada 16. marta "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" regulē no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas obligāti iepērkamo apjomu, tā noteikšanas, īstenošanas un uzraudzības kārtību, kā arī cenas noteikšanas kārtību atkarībā no energoresursu veida. Savukārt pieteikumam pievienots pētījums "Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu un caurspīdīgu enerģētikas sektoru", kurā izdarīts secinājums, ka "Latvijas enerģētikas politikas un jo sevišķi - atbalsta mehānismu AER [atjaunojamo enerģijas resursu] jomā veidošana un īstenošana ir bijusi pretrunīga un - par spīti sabiedrības interesei un ES normatīvajai klātbūtnei - politisko interešu ietekmēta" (sk.: Autoru kolektīvs Dr. Andra Sprūda vadībā. Pētījums "Latvijas enerģētikas politika: ceļā uz ilgtspējīgu un caurspīdīgu enerģētikas sektoru". Rīga, Sorosa fonds Latvija, 6. lpp.). Satversmes tiesas kompetencē nav politiska rakstura jautājumu risināšana. Konkrētās lietas ietvaros nav apstrīdēts nedz elektroenerģijas obligātais iepirkums vai tā nosacījumi, nedz arī cenu noteikšana kā tāda, un Satversmes tiesas uzdevums nav izvērtēt tās tiesiskumu. Arī citās Eiropas valstīs pastāv dažādi ekonomiska rakstura veicināšanas instrumenti, kuru mērķis ir panākt no atjaunojamiem energoresursiem ražotās enerģijas, arī vēja enerģijas, strauju attīstību. Piemēram, Vācijas Atjaunojamo enerģiju likumā (Gesetz für den Vorrang Erneuerbarer Energien) paredzētas piemaksas 5-9 centu apmērā par VES saražoto kilovatu enerģijas (sk. http://www.gesetze-im-internet.de/eeg_2009/index.html). Veicināšanas instrumentu darbības rezultāts ir uzņēmēju ekonomiskā interese ieguldīt darbu un līdzekļus vēja enerģētikas attīstībā. Tomēr tas vien, ka vides uzlabošanas mērķis tiek sasniegts nevis ar administratīvas piespiešanas metodēm, bet gan ar ekonomiskiem līdzekļiem stimulējot uzņēmēju interesi, neizslēdz ar VES attīstību saistītos jautājumus no Satversmes 115. panta tvēruma. Līdz ar to nav pamatots pieteikumos paustais viedoklis, ka VES būvniecība Dunikas pagastā vērsta vienīgi uz atsevišķu personu īpašuma tiesību izmantošanu peļņas gūšanai. Izvērtējot apstrīdēto aktu atbilstību Satversmes 115. pantam, jāņem vērā, ka kopumā vēja enerģijas ražošanas attīstība ir vērsta uz to, lai valsts izpildītu no Satversmes 115. panta izrietošo pozitīvo pienākumu uzlabot vides stāvokli, respektīvi, uz sabiedrības labklājību un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē. 6.2. Satversmes 115. pantā nostiprinātais valsts pienākums uzlabot vides stāvokli pildāms, ņemot vērā situāciju visā valstī, nevis vienas pašvaldības ietvaros. Satversmes 115. pants neprasa, lai vienas pašvaldības iedzīvotājiem tiktu saglabāta neskarta vide, kamēr cita pašvaldība būtu spiesta pieciest piesārņojumu, gan ražojot abām pašvaldībām nepieciešamo enerģiju, gan vēl ar finanšu izlīdzināšanas mehānisma starpniecību pārdalot no saimnieciskās darbības gūtos ieņēmumus. Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka laikā, kad tika izstrādāts Apstrīdētais teritorijas plānojums, Dunikas pagasts bija to pašvaldību vidū, kuras pašas nespēja nodrošināt sev nepieciešamos līdzekļus. Tā saskaņā ar Ministru kabineta 2006. gada 28. decembra noteikumiem Nr. 1070 "Noteikumi par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda ieņēmumiem un to sadales kārtību 2007.gadā" Dunikas pagastam nepieciešamais nodrošinājums no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda bija 45 342 lati, savukārt pašvaldībām, kuras bija spiestas samierināties ar tajās izvietoto enerģijas iegūšanas objektu pārveidoto vidi, piemēram, Ķeguma novads un Aizkraukles novads, nācās izdarīt iemaksas šajā fondā. Interpretējot Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības kopsakarā ar Satversmes 91. pantu, Pieteikuma iesniedzēju tiesības dzīvot iespējami labvēlīgākā vidē ir jāsamēro arī ar citu Latvijas iedzīvotāju tiesībām dzīvot iespējami labvēlīgākā vidē. 6.3. Nevar piekrist Ekonomikas ministrijas uzskatam, ka neviens Latvijas normatīvais akts neuzliek pašvaldībām pienākumu teritorijas plānošanas procesā apsvērt iespēju attīstīt no atjaunojamiem energoresursiem saražotas enerģijas ieguvi savā teritorijā. Satversmes tiesa jau ir norādījusi uz to, ka mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt, vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11.punktu). Satversmes 115. pants ne vien nosaka personai tiesības uz labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 11. punktu). Teritorijas plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu). Atbilstoši Teritorijas plānošanas likumam šajā procesā pašvaldībai ir jāievēro ilgtspējības princips, tātad pašvaldībai ir jāapsver arī jautājumi, kas saistīti ar iespējām veicināt enerģijas iegūšanu no atjaunojamiem energoresursiem. Valstīs ar ilgstošām tradīcijām atjaunojamo enerģiju attīstības jomā līdztekus ekonomiska rakstura veicināšanas mehānismiem normatīvajos aktos noteiktos gadījumos ir paredzēti arī speciāli regulējumi teritorijas plānošanas un būvniecības jomā. Piemēram, Vācijas tiesas vairākkārt atzinušas teritorijas plānošanas dokumentus par spēkā neesošiem sakarā ar to, ka tajos nav atvēlētas pietiekamas teritorijas VES izvietošanai (sk., piemēram, Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Augstākās administratīvās tiesas 2008. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. 8 A 2138/06 http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2008/8_A_2138_06urteil20080828.html). Latvijā analogas prasības teritorijas plānojumiem izvirzītas netiek. Lai gan, īstenojot ilgtspējības principu, pašvaldībai teritorijas plānošanas gaitā ir jāapsver minētie jautājumi, tai nav pienākuma iespēju robežās paredzēt teritorijas, kuras izmantojamas atjaunojamās enerģijas iegūšanas, tostarp VES, vajadzībām. Jāņem vērā, ka Latvijā valsts mērogā VES izvietošanai piemērotu vietu izraudzīšanas darbs ir tikai aizsākts. Ekonomikas ministrija norāda, ka Fiziskās enerģētikas institūts veicis mērījumus visā Latvijas teritorijā, izņemot jūru, un izveidojis karti, kur redzams gada vidējais vēja ātrums 10 metru, 50 metru un 100 metru augstumā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 185. lpp.). Taču visaptveroši pētījumi par VES attīstībai labvēlīgām teritorijām no cita viedokļa Latvijas mērogā neesot veikti. Tātad pašvaldība savas rīcības brīvības ietvaros varēja pārliecināties, vai tās teritorijā ir VES uzstādīšanai piemērotas vietas un vai pagasta teritorijā būtu vēlams īstenot vēja parka ieceri. 6.4. Viens no vides politikas pamatprincipiem ir piesardzības princips. Atbilstoši šim principam vides problēmu risināšana uzsākama jau tad, kad vēl nav saņemti pilnīgi zinātniski pierādījumi par paredzētās darbības negatīvo ietekmi uz vidi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 20.2. punktu). Tomēr piesardzības pasākumi jāveic un paredzētā darbība nepieciešamības gadījumā jāaizliedz tad, ja aizdomas par šīs darbības iespējamo negatīvo ietekmi uz vidi ir pamatotas. Lai, atsaucoties uz piesardzības principu, aizliegtu teritorijas plānošanas dokumentos kādu darbību, pagasta padomei jāpārliecinās par savu aizdomu pamatotību, iegūstot nepieciešamo informāciju (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 15.2. punktu). Nav pamatots no pieteikumiem izrietošais viedoklis, ka apstrīdēto aktu pieņemšanas laikā Latvijā nebija pieejami pētījumi par VES ietekmi uz cilvēka veselību un vidi. Eiropā jau 2000. gadā darbojās 12 887 VES. 2006. gadā, tātad Apstrīdētā teritorijas plānojuma izstrādāšanas laikā, Eiropā darbojās 40 500 VES. 2007. gadā Eiropā darbojās 56 535 VES (sk.: Vēja enerģētika: fakti, http://www.wind-energy-the-facts.org/lv/kopsavilkums/atzinba.html). Vairums no šīm VES darbojas valstīs, kur iedzīvotāju blīvums ievērojami pārsniedz iedzīvotāju blīvumu gan Latvijā, gan Dunikas pagastā. Atbilstoši teritorijas plānojuma paskaidrojuma rakstam Dunikas pagastā tas bija 3,8 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.). Pasaules labākā prakse vēja enerģijas objektu plānošanas, būvēšanas un ekspluatācijas jautājumos jau bija apkopota Pasaules vēja enerģijas asociācijas izstrādātajās Ilgtspējības vadlīnijās (World Wind Energy Association Sustainability Guidelines, http://www.wwindea.org/home/images/stories/pdfs/wwea_05_11-10.pdf), kas tika prezentētas 2005. gada 2.-5. novembrī Pasaules vēja enerģijas konferencē Melburnā. Lai attīstītu labāko praksi un sekmētu vides, sociālo un ekonomisko aspektu ņemšanu vērā, izvērtējot jaunu vēja enerģijas projektu ilgtspējību, minētās vadlīnijas izstrādāja Pasaules vēja enerģijas asociācija (World Wind Energy Association, WWEA), organizācija, kuras sastāvā ir biedri no vairāk nekā 95 pasaules valstīm - ap pussimts zinātniska rakstura organizāciju, kas nodarbojas ar pētījumiem šajā jomā, kā arī vairāk nekā 70 ar vēja enerģiju saistītas organizācijas no piecu kontinentu valstīm, tostarp arī daudzām ES valstīm. Tātad gan pasaules, gan Eiropas praksē ir uzkrāta plaša pieredze, risinot dažādus ar VES izveidošanu un darbību saistītus jautājumus. Minētajās vadlīnijās ir norādes gan uz iespējamo negatīvo ietekmi, kādu VES varētu atstāt uz vidi, gan arī uz svarīgākajiem pasākumiem, lai šo ietekmi mazinātu vai novērstu. Šī ietekme analizēta arī daudzu citu organizāciju dokumentos un publikācijās, piemēram, ar starptautiskās vides aizsardzības organizācijas "Greenpeace" līdzdalību izstrādātajā Globālajā vēja enerģijas pārskatā (sk. Global Windenergy Outlook 2006 http://www.greenpeace.org/international/Global/international/planet-2/report/2006/10/globalwindenergyoutlook.pdf). Tātad, izstrādājot apstrīdētos aktus, Dunikas pagasta padomei un Rucavas novada domei bija pieejama informācija par VES ietekmi uz cilvēka veselību un vidi un iespēja ņemt to vērā, plānojot VES izvietojumu tā, lai neradītu draudus cilvēku veselībai un videi. Lietā nav strīda par to, ka VES var ietekmēt putnus un sikspārņus, ka tās izbūve rada manāmas vizuālas pārmaiņas ainavā, ka VES ekspluatācija ir saistīta ar troksni, apēnojumu un zibšņiem. Taču lietas dalībnieku viedoklis atšķiras par vairākiem šīs ietekmes aspektiem, turklāt būtiski - par VES ietekmi uz cilvēka veselību. 6.5. VES ietekme uz putniem un sikspārņiem ir būtiski atkarīga no VES atrašanās vietas un salīdzināma ar jebkuras citas cilvēka darbības sekām. Pēc ASV zinātnieku aplēsēm, no visiem putniem, kas gājuši bojā sadursmēs ar cilvēka radītām iekārtām vai cilvēka darbības rezultātā, vēja enerģijas ražošanas iekārtu dēļ bojā gājuši tikai 0,01-0,02 procenti. Kalifornijā veiktajos pētījumos secināts, ka 2001. gadā, darbojoties kopumā 15 000 vēja enerģijas iegūšanas iekārtām, nogalināti 33 000 putnu, tātad nedaudz vairāk kā divi putni uz vienu VES. Spānijas Navarras provincē, kur darbojās 692 vēja enerģijas iegūšanas iekārtas, vidēji gadā viena VES nogalinājusi 0,13 putnus. Savukārt Vācijas Brandenburgas zemē laikā no 1989. gada līdz 2004. gadam uzskaitīti 278 ar putnu bojāeju saistīti gadījumi vēja parkos, kur minētā laika posma beigās darbojušās vairāk nekā 16 500 vēja enerģijas iegūšanas iekārtas (sk. Global Windenergy Outlook 2006 http://www.greenpeace.org/international/Global/international/planet-2/report/2006/10/globalwindenergyoutlook.pdf). Savukārt pētījumos Lejasaustrijā, gada laikā novērojot atsevišķas VES, konstatēts, ka sadursmēs ar vienu vēja enerģijas iekārtu iet bojā vidēji septiņi putni un pieci sikspārņi (sk. Wörlen S. Erneubare Energien. Wissen, was stimmt. Herder, Freiburg, 2010, S.59-60). Ņemot vērā dažādos pētījumos iegūtos rezultātus, nevalstiskās organizācijas, kas darbojas vides aizsardzības jomā, norāda uz to, ka VES radītās briesmas putniem ir salīdzinoši mazākas nekā ar klimata pārmaiņām saistītie apdraudējumi. Organizācija "BirdLife International" Eiropas Padomes uzdevumā ir izstrādājusi vadlīnijas, lai, izvērtējot VES izvietošanai piemērotas vietas, maksimāli samazinātu VES negatīvo ietekmi uz putniem un sikspārņiem (sk., piemēram, BirdLife International Position Statement on Wind Farms and Birds http://www.birdlife.org/eu/pdfs/Nature_Directives_material/BHDTF_Position_Wind_farms_and_birds_2005_12_09.pdf). Latvijas Ornitoloģijas biedrība (Reģ. Nr. 40008002230, turpmāk - LOB) pārstāv organizāciju "BirdLife International" Latvijā. Lai atvieglotu VES plānošanu un sastādītu dabas (īpaši putnu) aizsardzības un vēja enerģētikas interešu potenciālo konfliktu zonu karti, LOB īstenojusi Latvijas vides aizsardzības fonda Vides projektu finansētu projektu "Vēja enerģētisko iekārtu attīstības zonu identifikācija un ietekmi samazinošu pasākumu izstrāde". Šo pētījumu LOB ir izmantojusi, arī sniedzot vairākus atzinumus sakarā ar ieceri īstenot vēja enerģijas ieguvi Dunikas pagastā. Pirms vēja enerģijas ieguves zonas ietveršanas Apstrīdētajā teritorijas plānojumā Dunikas pagasta padome ir ņēmusi vērā LOB viedokli. Apstrīdētā teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos expressis verbis norādīts, ka vēja enerģijas ieguves zonas robežas iezīmētas, vadoties no LOB ieteikuma. LOB 2005. gada 31. oktobra vēstulē Nr. 2005/100 uzskaitītas vietas Dunikas pagastā, kurās VES uzstādīšana nebūtu pieļaujama, un norādīts, ka pārējā teritorija "ir piemērota turpmākai vēja parku plānošanai. Taču precīzas VES uzstādīšanas vietas turpmāk var saskaņot jau projekta īstenošanas gaitā" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 55.-57. lpp.). Pirms tika pieņemts lēmums par Detālplānojuma izstrādāšanu, LOB sniegusi viedokļus par VES izvietošanu Dunikas pagastā (sk. LOB 2008. gada 17. jūlija vēstuli Nr. 2008/062 un 2008. gada 13. augusta vēstuli Nr. 2008/069 lietas materiālu 3. sēj. 75.-90. lpp.). Detālplānojuma izstrādāšanas laikā ir saņemts LOB eksperta R. Lebusa slēdziens. Tajā citastarp norādīts, ka nevienu no Dunikas pagastā iecerētajām VES nav paredzēts izvietot riska zonās un Natura 2000 teritorijās (sk. LOB 2009. gada 20. augusta vēstuli Nr. 2009/107 lietas materiālu 4. sēj. 33.-36 lpp.). Arī vēstulē Pieteikuma iesniedzējai LOB norāda, ka "izbūvējot plānoto VES parku Dunikas pagastā, prognozējamā ietekme uz savvaļas putnu populācijām varētu būt salīdzinoši neliela. Dunikas VES parka gadījumā ir saglabātas migrācijas trases Sventājas ielejā un trase, pa kuru uz Dunikas tīreli dodas nakšņot zosis" (sk. LOB 2009. gada 16. septembra vēstuli Nr. 2009/115 lietas materiālu 3. sēj. 73-74. lpp.). Jāņem arī vērā, ka laikā, kad tika izstrādāti apstrīdētie akti, Liepājas rajonam jau bija teritorijas plānojums (sk. http://old.kurzemesregions.lv/media/uploads/liepaja_plan.pdf.pdf), kura līmenī bija notikusi izšķiršanās par to, kuras rajona teritorijas ir nozīmīgas putniem. 2006. gadā tika izstrādāti šā teritorijas plānojuma grozījumi. To izstrādes gaitā tika veikts stratēģiskais novērtējums un sagatavots vides pārskats, raksturojot katru no rajonā ietilpstošajām aizsargājamām dabas teritorijām. Pieteikumos nav apgalvots, ka Liepājas rajonā putniem nozīmīgās teritorijas būtu noteiktas nepilnīgi. No lietas materiāliem nav gūstams ieskats, ka kāds no Pieteikuma iesniedzējiem Liepājas rajona teritorijas plānojuma apspriešanas gaitā būtu ierosinājis šīs teritorijas paplašināt. Jautājumu par to, kuras teritorijas ir nozīmīgas no dabas aizsardzības viedokļa, Dunikas pagasta teritorijas plānojumā nemaz nevarēja risināt citādi, kā tas paredzēts augstāka līmeņa plānošanas dokumentā - rajona teritorijas plānojumā. Apstrīdētie akti neparedz VES izvietot Natura 2000 teritorijās vai citās vietās, kas atbilstoši Liepājas rajona teritorijas plānojumam vai citiem normatīvajiem aktiem būtu nozīmīgas putniem. Veicot sākotnējo izvērtējumu 41 paredzētās VES izvietošanai Dunikas pagastā, Liepājas reģionālā vides pārvalde secinājusi, ka VES parka izbūve neradīs būtisku negatīvu ietekmi uz savvaļas putnu populācijām, jo šis parks atradīsies ārpus valsts un ES īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, neatradīsies to tiešā tuvumā un teritoriju tieši nešķērso nozīmīga putnu migrācijas trase (sk. Vides valsts dienesta Liepājas reģionālās vides pārvaldes 2009. gada 5. augusta vēstuli Nr. LI 09 SI 0048/1503 par sākotnējo izvērtējumu lietas materiālu 3. sēj. 107.-110. lpp.). Līdz ar to nav pamatots no pieteikumiem izrietošais viedoklis, ka apstrīdētie akti no putnu un sikspārņu aizsardzības viedokļa būtu pretrunā ar ilgtspējīgas attīstības principu un Satversmes 115. pantu. 6.6. Eiropas pieredzē nav gūts apstiprinājums tam, ka sauszemes VES negatīvi ietekmētu pārējo faunu vai floru, ciktāl to būve nav saistīta ar dabas pamatnes transformāciju. Jāņem vērā, ka plānotā vēja ieguves zona izvietota iespējami tuvu jau esošajai infrastruktūrai, līdz ar to pēc iespējas samazinot nepieciešamību transformēt zemi pievedceļu izbūvei. Lietas materiālos nav gūstams apstiprinājums tam, ka apstrīdētie akti paredzētu pievedceļu izbūvei vai VES būvei transformēt teritorijas, kuras atbilstoši Liepājas rajona teritorijas plānojumam satur aizsargājamus biotopus. Satversmes tiesas praksē ir vairākkārt par neatbilstošiem Satversmes 115. pantam atzīti detālplānojumi, kuros izraudzītais risinājums paredz meža zemes transformāciju, kuras rezultātā varētu būtiski samazināties bioloģiskā daudzveidība attiecīgajā teritorijā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 12. punktu). Satversmes tiesa norādījusi uz to, ka, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principu, pašvaldībai bija jāizvērtē nepieciešamība saglabāt meža vides (ekoloģisko) vērtību (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2008-38-03 12.1. punktu). Atšķirībā no minētajām lietām izskatāmajā lietā Detālplānojums neskar tādas teritorijas, kurās noteiktā teritorijas izmantošana būtu dabas pamatne. VES paredzēts būvēt meliorētā lauksaimniecības teritorijā, un teritorijas plānojums neierobežo šīs teritorijas pakļaušanu apstrādei ar lauksaimniecības mašīnām, kā arī dabiskās floras aizstāšanu ar cilvēkam nepieciešamajām kultūrām. 6.7. Par vienu no lielākajām problēmām VES ietekmē uz vidi tiek atzītas ainavas pārmaiņas. Valstu pieredze rāda, ka personu attieksme pret šīm pārmaiņām ir individuāla. Lielbritānijas Atjaunojamās enerģijas asociācija norāda uz pētījumiem, kuros secināts, ka vairākums aptaujāto personu vēja parkus uzskata par interesantu ainavas elementu. Kopumā aptuveni 80 procenti no visiem sabiedrības locekļiem atbalstot vēja enerģiju, 10 procenti esot pret to, bet atlikušajai daļai neesot noteikta viedokļa (sk. Top Myths About Wind Energy http://www.bwea.com/energy/myths.html). Liela daļa no Eiropā izvietotajām vēja turbīnām atrodas Vācijā. Tā 2006. gadā Vācijā darbojās 20 622 vēja turbīnas (sk.: Vēja enerģētika: fakti, http://www.wind-energy-the-facts.org/lv/kopsavilkums/atzinba.html). No Vācijas Federālās vēja asociācijas sagatavotajām publikācijām izriet, ka Vācijas iedzīvotāju absolūtais vairākums atbalsta ne vien vispār elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, bet arī attiecīgu būvju izvietošanu savas dzīvesvietas tuvumā (sk. Bundesverband WindEnergie e.V. A bis Z fakten zur Windenergie http://www.wind-energie.de/fileadmin/Shop/Broschueren/A-Z/A-Z_2010.pdf). Šīs valsts tiesību sistēmā un tiesu praksē ir noteikti kritēriji vēja enerģijas iekārtu radītā apgrūtinājuma pieļaujamībai attiecībā uz dzīvojamām mājām. Tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka parasti absolūti pieļaujama ir vēja enerģijas iekārtu ierīkošana tādā attālumā no dzīvojamām mājām, kurš pārsniedz trīskāršu vēja enerģijas iekārtas kopējo augstumu (torņa augstums no zemes virsmas līdz rotora asij, kuram pieskaitīta puse no rotora spārnu diametra). Par nepieļaujami "uzmācīgu" parasti tiek uzskatīta būve, kas atrodas tuvāk par divkāršu vēja enerģijas iekārtas kopējo augstumu. Gadījumus, kad vēja enerģijas iekārta atrodas attālumā starp abiem minētajiem lielumiem, uzskata par individuāli vērtējamiem (sk., piemēram, Ziemeļreinas-Vestfālenes Augstākās administratīvās tiesas 2010. gada 24. jūnija nolēmumu lietā Nr. 8 A 2764/09 http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2010/8_A_2764_09beschluss20100624.html,Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Augstākās administratīvās tiesas 2008. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. 8 A 2138/06 177. rindkopu http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2008/8_A_2138_06urteil20080828.html un Vācijas Federālās Augstākās Administratīvās tiesas 2006. gada 11. decembra nolēmumu lietā Nr. 4B72.06 http://www.bundesverwaltungsgericht.de). Kanādas Vēja enerģijas asociācijas sagatavotajos materiālos norādīts, ka daudzi vēja parki Kanādā izvietoti tā, ka dzīvojamās mājas atrodas 300-400 metru attālumā, kas visumā uzskatāms par minimālo pienācīgo attālumu. Tuvāk par šo attālumu nereti atrodas to zemes īpašnieku mājas, kuri iznomā zemi vēja parkam, un šajos gadījumos gūta pozitīva pieredze. Taču gadījumos, kad finansiālu attiecību nav, no atsevišķām šādā attālumā dzīvojošām personām tiek saņemtas sūdzības (sk. Wind Turbines and Sound: Review and best Practice Guidelines http://www.canwea.ca/images/uploads/File/CanWEA_Wind_Turbine_Sound_Study_-_Final.pdf). Tātad Pieteikuma iesniedzēju arguments par to, ka nekur pasaulē VES nebūvējot tuvāk par 2 kilometriem no apdzīvotajām vietām, ir acīmredzami nepamatots. Vienlaikus jāņem vērā, ka, piemēram, federatīvajās valstīs, kā Austrijā, Vācijā, ASV, Kanādā, jautājumi par ierobežojumu noteikšanu VES attālumam no apdzīvotajām vietām vai dzīvojamām mājām galvenokārt risināti pavalstu līmenī un dažādās pavalstīs pieņemtie risinājumi būtiski atšķiras. VES izvietošana teritorijā, ko regulē apstrīdētie akti, plānota, ņemot vērā uzņēmuma ENERCON pieredzi, bet šis uzņēmums ar vēja enerģijas iekārtu būvi nodarbojas jau kopš 1984. gada un ir viens no Eiropas vadošajiem uzņēmumiem šajā jomā (sk. http://www.enercon.de). Kā tas redzams no lietai pievienotajām trokšņa un apēnojuma kartēm, tās izgatavojis Austrijas būvplānošanas uzņēmums, kuram ir ilgstoša pieredze šajā jomā un kurš veicis būvplānošanu daudziem vēja parkiem Austrijā un citās Eiropas valstīs (sk. http://www.baubetreuung.at/wind.php). Tātad, apsverot iespēju attīstīt Dunikas pagastā vēja enerģijas ražošanu un izstrādājot apstrīdētos aktus, Dunikas pagasta padomei bija pieejama attiecīgajās Eiropas valstīs uzkrātā pieredze. Kā izriet no lietas materiāliem, tostarp arī no Pieteikuma iesniedzēju iesniegtā videofragmenta par detālplānojumu sabiedrisko apspriešanu, atbilstoši šai pieredzei VES nav bijis iecerēts izvietot tuvāk par 500 metriem no dzīvojamām mājām. 6.8. Izvērtējot Apstrīdētā teritorijas plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam no cilvēka dzīvības un veselības aizsardzības viedokļa, jāņem vērā, ka VES ekspluatācija nav saistīta nedz ar cilvēka dzīvībai un veselībai kaitīgu gāzu izplūdi atmosfērā, nedz arī ar notekūdeņiem, ķīmisku vielu nokļūšanu augsnē vai bīstamiem atkritumiem. Ar VES ekspluatāciju saistītie riski un iespējamā nelabvēlīgā ietekme pastāv tikai VES tiešā tuvumā un zināmā attālumā no tās. Tāpēc izšķiroša nozīme ir VES novietojumam. Jēdzienu "plānotā vēja enerģijas ieguves zona" iespējams interpretēt dažādi. Ciktāl Apstrīdēto teritorijas plānojumu varētu interpretēt kā tādu, kas jebkurā norādītajā vietā pieļauj jebkura augstuma un jebkuras jaudas vēja enerģijas iekārtu būvi, tas varētu nonākt pretrunā ar daudzām tiesību normām. Tomēr Apstrīdēto teritorijas plānojumu nevar interpretēt atrauti no Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem, kuros paredzēts pienākums ievērot likumos noteiktās aizsargjoslas un citas tiesību normas. Tā Dunikas pagasta teritorijas plānojuma Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumu 2.1.2. punktā paredzēts, ka netiek atļauta tāda zemes izmantošana, kas rada būtisku piesārņojumu un neatbilst normatīvo aktu prasībām (sk. lietas materiālu 5. sēj. 131. lpp.), savukārt atbilstoši 3.15.5.2. punktam vēja enerģijas iegūšanas zonā vēja enerģijas ieguves parku būvniecība ir atļauta tikai "ievērojot spēkā esošajos normatīvajos aktos noteiktās prasības" (sk. lietas materiālu 5. sēj. 167. lpp.). Apstrīdētais teritorijas plānojums neparedz nevienu konkrētu VES atrašanās vietu un nenosaka, cik, kāda augstuma un kādas jaudas VES plānojamas. Dunikas pagasta padome un Rucavas novada dome to interpretē kā atļautu nekustamā īpašuma papildu izmantošanu ar nosacījumu, ka attiecīgajai teritorijai tiek noteiktā kārtībā izstrādāts detālplānojums. Proti, apstrīdētā akta saturs nav vērtējams atrauti no vārdiem "plānotā zona", ar ko saprotama teritorija, kurai pieļaujams izstrādāt detālplānojumu ar mērķi noteikt iespējamu vienas vai vairāku VES atrašanās vietu. Atbilstoši Noteikumu Nr. 883 54.1. punktam vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā var paredzēt teritorijas, kurām izstrādājams detālplānojums. Jēdziens "teritorijas plānojums" tiek lietots divās nozīmēs. Pirmkārt, plašākā nozīmē, ar to aptverot gan teritorijas plānojumu, gan arī detālplānojumu. Otrkārt, šaurākā nozīmē, ar šo jēdzienu saprotot teritorijas plānojumu līdztekus detālplānojumam. 2007. gadā, Apstrīdētā teritorijas plānojuma izstrādāšanas laikā, bija spēkā Noteikumi Nr. 883, kuru 6. punkts paredzēja: "Ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojums nepietiekami nosaka konkrētu zemes vienību teritorijas izmantošanas un apbūves nosacījumus, tos nosaka detālplānojumā." Tas ir, augstāka juridiskā spēka tiesību akts expressis verbis pieļāva tādu situāciju, kurā teritorijas izmantošana un apbūve tiek reglamentēta "nepietiekami". Šāds teritorijas plānojums vien nevar būt pietiekams būvniecības procesa uzsākšanas nosacījums. Teritorijas izmantošana un apbūve ir pienācīgi jānosaka detālplānojumā. Atbilstoši Noteikumu Nr. 883 7. punktam "detālplānojums ir vietējās pašvaldības administratīvās teritorijas daļas plānojums, un to izstrādā saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, atbilstoši mēroga noteiktībai detalizējot un precizējot tajā noteiktās teritorijas daļas plānoto (atļauto) izmantošanu un izmantošanas aprobežojumus". Apstrīdētā teritorijas plānojuma izstrādāšanas laikā nebija izvirzītas vienotas prasības par to, kādas zonas ar kādu atļauto izmantošanu pašvaldība var paredzēt savā teritorijas plānojumā. Birojs norāda, ka arī attiecībā uz VES būvi pastāvot dažādi risinājumi. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pretrunā gan ar teritorijas plānošanas principiem, gan arī ar vispārējiem tiesību principiem var nonākt tāda plānošanas prakse, ka teritorijai, kurā pastāv atšķirīgi apstākļi, nosaka tikai vienu plānoto (atļauto) izmantošanu, taču paredz daudzus tās izmantošanas nolūkus, līdz ar to ievērojami mazinot teritorijas izmantošanas paredzamību (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.4. punktu). Atšķirībā no situācijas lietā Nr. 2007-11-03 Dunikas pagasta padome ir izvēlējusies risinājumu, kas vērsts uz teritorijas izmantošanas paredzamības palielināšanu. Proti, vēja enerģijas zona iezīmēta kā atļautā papildu izmantošana ierobežotā teritorijā. Apstrīdētais teritorijas plānojums, kā izriet arī no Teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos sniegtās definīcijas, precīzi nosaka vēja enerģijas ieguves zonas ārējās robežas, proti, robežas, kuru mērķis ir nodrošināt, lai VES netiktu izvietotas nepieļaujami tuvu putniem nozīmīgajām vietām. Savukārt vārds "plānotā", kas ietverts formulējumā "plānotā vēja enerģijas ieguves zona" (pretstatā citiem atļautās izmantošanas formulējumiem, kuros šāds vārds nav ietverts), norāda, ka attiecīgā izmantošana vēl konkretizējama plānošanas veidā, tas ir, ar detālplānojumiem, kuros regulējams jautājums par VES izvietojumu, ņemot vērā esošo apbūvi un prasības par iedzīvotāju veselības un labklājības nodrošināšanu. Ja pieņemtu, ka Dunikas pagasta padomei jau teritorijas plānojumā vēja enerģijas ieguves zonu vajadzēja iezīmēt tā, lai būtu paredzēta katras konkrētās VES atrašanās vieta, zustu jēga izstrādāt detālplānojumu. Tātad Apstrīdētais teritorijas plānojums nav pretrunā ar valsts pienākumiem personu dzīvības un veselības aizsardzības jomā, ciktāl tas paredz iespēju attiecīgajā teritorijā iegūt vēja enerģiju, ar tādu nosacījumu, ka katras konkrētas VES atrašanās vieta konkretizējama detālplānojumā, kura izstrādāšanas gaitā tiek nodrošināts tiesību normām atbilstošs VES izvietojums. 6.9. Par vienu no VES nelabvēlīgajām ietekmēm tiek uzskatīts troksnis. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) pārmērīgu troksni uzskata par tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu (sk., piemēram, ECT 2003. gada 8. jūlija spriedumu lietā "Hatton and Others v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 36022/97). Arī Beļģijas Konstitucionālā tiesa (neraugoties uz to, ka Beļģijas Konstitūcijā ir pants par tiesībām uz labvēlīgu vidi) troksni vērtē tiesību uz privāto dzīvi aspektā (sk. Beļģijas Konstitucionālās tiesas 2003. gada 30. aprīļa spriedumu Nr. 51/2003 lietās Nr. 2303, 2304, 2431 un 2432 http://www.const-court.be). Tātad troksni varētu vērtēt gan Satversmes 115. panta, gan Satversmes 96. panta aspektā. Taču jautājums par pieļaujamo troksni pēc būtības nav risināms izskatāmās lietas ietvaros, to risina likums "Par piesārņojumu" un saskaņā ar to izdotie normatīvie akti. Likuma "Par piesārņojumu" 14. panta "Piesārņojošas darbības uzsākšanas ierobežojumi" pirmā daļa paredz, ka "piesārņojošu darbību nedrīkst uzsākt, ja ir pārsniegti vai var tikt pārsniegti vides kvalitātes normatīvu robežlielumi noteiktam piesārņojuma veidam noteiktā teritorijā un ja attiecīgās darbības izraisītās emisijas var palielināt kopējo attiecīgā piesārņojuma daudzumu šajā teritorijā". Tātad neatkarīgi no teritorijas plānojumā izraudzītā risinājuma, VES darbība nebūs pieļaujama, ja troksnis pārsniegs noteiktos ierobežojumus. Ministru kabineta 2004. gada 13. jūlija noteikumu Nr. 597 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" 2. pielikums paredz, ka naktī trokšņa robežlielums mazstāvu dzīvojamo ēku teritorijā ir 40 decibeli. Nevar piekrist pieteikumos izteiktajam viedoklim, ka tas pārsniedzot Pasaules veselības organizācijas rekomendēto robežlielumu, kas esot 30 decibeli. Pasaules veselības organizācijas vadlīniju par vides troksni 4.2.3. punktā "Miega traucējumu efekti" ieteicamais robežlielums - 30 decibeli - attiecas uz troksni telpās (sk. World Health Organization Guidelines for Community Noise http://www.who.int/docstore/peh/noise/guidelines2.html). Konkrētās lietas ietvaros attiecīgie Ministru kabineta noteikumi netiek apstrīdēti. Pašvaldībai bija tiesības uz tiem pamatoties. Turklāt arī daudzās citās valstīs noteiktais ciemos nakts laikā pieļaujamais trokšņa līmenis būtiski neatšķiras no iepriekš minētā robežlieluma. Piemēram, Vācijā tas ir 45 decibeli. Kanādas Ontario provinces Vides ministrijas izdotajās "Trokšņa vadlīnijās vēja parkiem" trokšņa līmenis lauku apvidos atkarībā no vēja stipruma noteikts 40-51 decibela apmērā (sk. Noise Guidelines for Wind Farms. Ministry of the Enviroment, Ontario, October 2008 http://www.windcows.com/files/4709e.pdf). Tātad, interpretējot Apstrīdēto teritorijas plānojumu šaurākā nozīmē, tas neliedz izstrādāt detālplānojumu, kurā, nosakot precīzu VES atrašanās vietu, tiktu ņemtas vērā normatīvo aktu prasības. Savukārt Detālplānojums pieņemts, balstoties uz aprēķiniem, ka VES radītais troksnis pie vēja ātruma 10 metri sekundē Pieteikuma iesniedzējas dzīvesvietā nepārsniegs 39 decibelus. Turklāt VES radītā trokšņa līmenis nav konstants. Tas citastarp ir atkarīgs arī no vēja virziena un stipruma. Tātad apstrīdētie akti nav pretrunā ar personas tiesībām uz to, ka netiks pārsniegts pieļaujams trokšņa līmenis. 6.10. Nav strīda par to, ka pie VES nelabvēlīgajām ietekmēm pieder arī kustīgās ēnas un tā saucamais diska efekts. Proti, kā norāda Vides ministrija, VES darbība ir saistīta ar vizuāli uztveramām pārmaiņām, ko rada kustīgi objekti (būves daļa) un ēnas, respektīvi, kustīgi objekti rada vizuālu kairinājumu. Minētie efekti citastarp ir atkarīgi no Saules augstuma un VES, kā arī dzīvojamo ēku izvietojuma attiecībā pret Sauli. Ēnas nav novērojamas tumšajā diennakts laikā, kā arī laikā, kad Sauli aizsedz mākoņi. Kā jau minēts, šie efekti par pietiekami netraucējošiem citu valstu tiesu praksē tiek uzskatīti tad, ja VES atrodas vismaz trīskāršā sava kopējā augstuma attālumā no dzīvojamām mājām. Tātad, interpretējot Apstrīdēto teritorijas plānojumu šaurākā nozīmē, tas neliedz izstrādāt detālplānojumu, kurā precīza VES atrašanās vieta tiktu noteikta pienācīgā attālumā no dzīvojamām mājām. Savukārt atbilstoši Detālplānojumam Pieteikuma iesniedzējas dzīvesvieta atrodas attālumā, kas citu valstu tiesu praksē netiek uzskatīts par nepieļaujamu. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka valstis ar ilgstošu pieredzi VES ekspluatācijā savās tiesību normās mēdz noteikt VES ēnu mešanas efekta maksimālo ilgumu, kādam pieļaujams pakļaut dzīvojamo māju. Šādu robežlielumu noteikšana būtu likumdevēja vai tā pilnvarotas institūcijas kompetencē. 6.11. Nav strīda par to, ka VES tiešā tuvumā pastāv negadījumu draudi, kas saistīti ar apledojuma krišanu no VES, kā arī VES sadursmi ar lidojošiem objektiem, piemēram, putniem, gaisa baloniem, izpletņlēcējiem, neliela izmēra lidaparātiem. Ir iespējamas arī VES avārijas, kaut gan, tehniskajiem risinājumiem pilnveidojoties, to iespējamība būtiski samazinās. Gan no Satversmes 115. panta, gan arī no personas tiesībām uz dzīvību un veselību izriet pozitīvs valsts pienākums izdot regulējumu, kas VES ekspluatācijas radītos draudus, cik vien tas iespējams, novērš. Šāds regulējums ietverts Aizsargjoslu likumā. Aizsargjoslu likuma 32.1 panta otrā daļa noteic, ka aizsargjoslas platums ap vēja ģeneratoriem ir 1,5 reizes lielāks nekā vēja ģeneratoru maksimālais augstums. Kā tas minēts šā sprieduma konstatējošās daļas 4. punktā, dažādas ministrijas dažādā laikā sniegušas atšķirīgus skaidrojumus par to, kā "maksimālais augstums" nosakāms VES ar horizontālo rotācijas asi. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka minētajā normā gan termins "vēja ģenerators", gan arī termins "vēja ģeneratora maksimālais augstums" nav formulēts viennozīmīgi. Atbilstoši Valsts valodas centra Terminu datubāzei termins "ģenerators" tiek definēts kā "mašīna vai iekārta noteikta enerģijas veida ražošanai (elektriskais ģenerators, tvaika ģenerators, gāzģenerators u.c.)" (sk. http://www.vvc.gov.lv). Tulkojumus Starptautiskās vēja asociācijas dokumentos angļu valodā lietotajam terminam "wind turbine" un vācu valodā lietotajam terminam "Windkraftanlage" šī datubāze nesatur. Profesionālajā literatūrā šis termins tiek tulkots kā "vēja enerģijas iekārta - VEI" (sk. Latvijas vēja enerģijas rokasgrāmatas 14. lpp. lietas materiālu 5. sēj. 102. lpp.), VES (sk., piemēram, Biroja lēmumus lietas materiālu 3. sēj. 102.-106. lpp.) vai vēja turbīna (sk., piemēram, Vēja enerģijas asociācijas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 186-187. lpp.). Ārpus profesionālās literatūras "wind turbine" nozīmē tiek lietots arī termins "vēja ģenerators". Šādā nozīmē termins "vēja ģenerators" lietots arī Detālplānojumā. Vides ministrija pamatoti norāda, ka šādā nozīmē būtu lietojams nevis termins "vēja ģenerators", bet gan "vēja elektrostacija - VES". Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija noteikumos Nr. 733 kā profesija minēts "8161 08 Vēja/elektrostacijas operators" (nevis vēja ģeneratora operators). Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1620 "Noteikumi par būvju klasifikāciju" 1. pielikuma 260. punktā noteikts, ka būves ir VES - "Vēja turbīnu elektrostacijas, kurās gondola ar rotora spārniem balstās uz speciāli izbūvēta torņa". Termins VES lietots arī sagatavotajos Aizsargjoslu likuma grozījumos. Atbilstoši terminoloģijai, kas nostiprināta starptautiskajos standartos un praksē, ģenerators ir tikai viena no vēja turbīnas sastāvdaļām (sk., piemēram, http://www.wwindea.org/technology/ch01/imgs/1_2_img1.jpg). Tātad, no tehniskās terminoloģijas viedokļa raugoties, "vēja ģenerators" expressis verbis ir, lai arī ļoti svarīga, tomēr tikai viena daļa no iekārtas un, interpretējot tā augstuma jēdzienu attiecīgajā normā gramatiski, varētu nonākt pie visai absurda rezultāta. Turklāt viens un tas pats ģenerators, piemēram, ENERCON modelī E 82 ietvertais, var tikt uzstādīts dažāda augstuma tornī. Tātad ar ģeneratora maksimālo augstumu iespējams saprast arī augstumu, kurā šis ģenerators tiek uzstādīts, proti, VES torņa augstumu līdz ģeneratora asij. Tieši šo augstumu ražotājs, piemēram, ENERCON, norāda, identificējot konkrēta modeļa VES (sk. http://www.enercon.de/de-de/63.htm). Interpretējot terminu "vēja ģenerators" sistēmiski, jāņem vērā, ka laikā, kad Aizsargjoslu likums tika papildināts ar 32.1 pantu, Novērtējuma likumā bija minēta "vēja ģeneratoru uzstādīšana un būvniecība, ja būves augstums pārsniedz 20 metrus", proti, runa bija nevis par ģeneratora, bet ģeneratora būves maksimālo augstumu. Vēlāk vārdi "vēja ģeneratoru uzstādīšana un būvniecība" tika aizstāti ar vārdiem "vēja elektrostaciju būvniecība". Asociācija viedoklī Satversmes tiesai norāda, ka "tikai tornis ir būve, gondola un tās sastāvdaļas (spārni, pārvadi, ģenerators u. c. ir iekārta)" (sk. lietas materiālu 4. sēj. 187. lpp.). Līdzīgs uzskats izteikts arī Ekonomikas ministrijas vēstulē (sk. Ekonomikas ministrijas 2010. gada 11. marta vēstuli Nr. 41-2-2184 Latvijas Pašvaldību savienībai un Vēja enerģijas asociācijai lietas materiālu 4. sēj. 56.-57. lpp.). Vides ministrija uzskata, ka bez rotora spārniem šāda būve nespēj pildīt savu funkciju - ražot elektrību. Tātad rotora spārni esot būves sastāvdaļa un atbilstoši arī nosakāma drošības aizsargjosla, un "vēja ģeneratora (precīzāk - VES) maksimālais augstums nosakāms, ņemot vērā augstāko punktu, kuru sasniedz rotora spārni". Šajā viedoklī likumā ietvertā terminoloģija, kuru likumdevējs lietoja normas pieņemšanas brīdī, tiek aizstāta ar citu - šobrīd aktuālu, taču likumā nelietotu terminoloģiju. Jāņem vērā, ka sākotnēji likuma "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" projektā, ko iesniedza Ministru kabinets, bija paredzētas divas dažādas aizsargjoslas, proti, attiecīgā panta otrā un trešā daļa paredzēja: "(2) Aizsargjoslas platums ap vēja ģeneratoriem ir vienāds ar četrkāršu vēja ģeneratora maksimālo augstumu. (3) Tās aizsargjoslas daļas platumu, kas ir apdraudēta vēja ģeneratora avārijas gadījumā, nosaka 1,5 reizes lielāku par vēja ģeneratora maksimālo augstumu." Vienlaikus likumprojekta anotācijā bija noteikts, ka drošības aizsargjoslās ap vēja ģeneratoriem "noteikti aprobežojumi, kas ierobežo cilvēka uzturēšanos tajās un samazina iespējamo upuru skaitu avārijas gadījumā" (lietas materiālu 4. sēj. 144. lpp.). Tieši Vides ministrija 2005. gada 15. februāra vēstulē Nr. 2-06/691 Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai izteica viedokli par to, ka paredzēts par daudz ierobežojumu ļoti platā joslā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 12. lpp.). Šajā vēstulē Vides ministrija lieto jēdzienu "ģeneratora augstums", nevis "ģeneratora maksimālais augstums". Likumprojekta apspriešanas gaitā otrajā lasījumā četrkāršais attālums tika aizstāts ar 1,5 reizes lielāku attālumu un visbeidzot trešā daļa tika izslēgta. Saeimas arhīva materiālos esošajā eksemplārā saglabājusies komisijas konsultanta piezīme "izslēgt trešo daļu, jo tā vienāda ar otro daļu" (sk. lietas materiālu 5. sēj. 9. lpp.). Aizsargjoslu likuma 32.1 panta otrā daļa nav interpretējama atrauti no likuma sadaļas, kurā tā ietverta. Aizsargjoslu likums reglamentē ļoti dažādas aizsargjoslas. 32.1 pants ietverts V nodaļā "Drošības aizsargjoslas". Atbilstoši šā likuma 29. pantam drošības aizsargjoslu galvenais uzdevums ir garantēt vides un cilvēku drošību objektu ekspluatācijas laikā un iespējamo avāriju gadījumā, kā arī pašu objektu un to tuvumā esošo objektu drošību. Aizsargjoslu likuma 35. pants paredz vispārīgos aprobežojumus aizsargjoslās. Citastarp ar aizsargjoslu aizsargātā objekta īpašniekam vai valdītājam ir atļauts aizsargjoslā veikt attiecīgā objekta ekspluatācijai, remontam, renovācijai, rekonstrukcijai nepieciešamos darbus. Par to rakstveidā brīdināms zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs vismaz divas nedēļas pirms darbu uzsākšanas, izņemot avāriju novēršanas vai to seku likvidēšanas darbus, kurus var veikt jebkurā laikā bez brīdinājuma. Aizsargjoslu likuma 58.1 pants paredz papildu aprobežojumus drošības aizsargjoslās ap vēja ģeneratoriem. Saskaņā ar to aizliegts: 1) būvēt jaunas dzīvojamās mājas vai esošās ēkas rekonstruēt par dzīvojamām mājām; 2) būvēt jaunas ēkas un būves, kas var traucēt vēja ģeneratora darbību, vai esošās ēkas rekonstruēt tā, ka tās traucē vēja ģeneratora darbību; 3) atvērt izglītības iestādes, ierīkot spēļu laukumus un atpūtas zonas; 4) rīkot publiskus pasākumus; 5) izvietot degvielas uzpildes stacijas, naftas, naftas produktu, bīstamu ķīmisko vielu un produktu glabātavas. Tātad drošības aizsargjoslas uzdevums nav risināt jautājumus par troksni, apēnojumu vai iespējamo vibrāciju un elektromagnētisko starojumu, ciktāl tas rada uztveramas pārmaiņas vidē, taču nav tieši saistīts ar cilvēku un vides drošību. Tāpat drošības aizsargjoslu uzdevums nav risināt ar minētajām ietekmēm saistītus civiltiesiskus jautājumus. Drošības aizsargjoslā noteikti būtiski tiesību uz īpašumu aprobežojumi neatkarīgi no tā, kā īpašnieks izturas pret VES. Piemēram, dzīvojamo māju īpašnieks nedrīkst celt arī tad, ja viņš VES uzskata par pilnīgi nekaitīgu veselībai un tās vizuālā un akustiskā ietekme viņam šķiet pozitīva. Publiskus pasākumus aizliegts rīkot arī tad, ja, pēc rīkotāju ieskata, VES vizuālā un akustiskā ietekme pasākumam netraucēs. Līdz ar to minētie ierobežojumi interpretējami pēc iespējas šaurāk un nav nosakāmi lielāki par VES ekspluatācijai un drošībai patiešām nepieciešamajiem. Atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumu par to, cik liela aizsargjosla sasniedz likuma mērķi, Vides ministrija izsaka viedokli, ka aizsargjoslai vajadzētu būt tik lielai, lai iespējamās VES nogāšanās laukumā netiktu izvietoti objekti, kurus šāda avārija varētu skart. Pilnīgu vēja turbīnas torņa sabrukšanu zinātnieki uzskata par gandrīz neiespējamu, ciktāl runa ir par jaunām turbīnām, kas konstruētas atbilstoši modernajiem drošības standartiem. Papildu drošību var iegūt, izvietojot vēja turbīnas vismaz tādā attālumā no apdzīvotām struktūrām, kas vienāds ar [vienu] torņa augstumu, kam pieskaitīts [viens] rotora spārnu rādiuss (sk. James F. Manwell, Jon G. McGowan, Anthony L. Rogers. Wind Energy Explained: Theory, Design and Application. Second edition. United Kingdom, John Wiley and Sohns, 2009, p. 586). Pasaules vēja enerģijas asociācijas informācijā par VES tehnoloģijām ir minēti piemēri par vēja turbīnas torņa un rotora spārnu diametra attiecību. Nevienā no tiem nav minēts, ka rotora spārnu diametrs varētu pārsniegt torņa augstumu. Līdz ar to Aizsargjoslu likumā paredzētais koeficients 1,5 pats pēc būtības varētu izteikt VES kopējo augstumu, proti, torņa augstumu, kam pieskaitīta iespējamā rotora spārnu diametra puse. Vides ministrija norāda, ka jāņem vērā rotējošu detaļu īpatnība, proti, tās sadursmes brīdī saglabā inerces kustību. Tomēr, aprēķinot to, kur varētu nokrist, piemēram, gabals no rotora spārna ārējās daļas, nozīme ir ne vien torņa augstumam un rotora spārna garumam, bet arī virknei citu parametru - rotora griešanās ātrumam, atlūzas svaram, vēja virzienam u.c. Šādu avāriju risks atzīstams par nelielu, ņemot vērā mazo avārijas iespējamību un to, ka šāda avārija parasti nevar izraisīt smagas sekas (sk., piemēram, Hau E. Windkraftanlagen: Grundlagen, Technik, Einsatz, Wirtschaftlichkeit, 4. vollständig neu bearbeitete Auflage, Berlin Heidelberg, Springer Verlag, 2008, S. 600). Vācijas tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka no ledus krišanas vai citas avārijas iespējamības viedokļa VES ekspluatācija nav uzskatāma par bīstamāku kā citu augstu būvju ekspluatācija (sk., piemēram, Vācijas Ziemeļreinas-Vestfālenes zemes Augstākās administratīvās tiesas 2008. gada 28. augusta sprieduma lietā Nr. 8 A 2138/06 197.-202. rindkopu http://www.justiz.nrw.de/nrwe/ovgs/ovg_nrw/j2008/8_A_2138_06urteil20080828.html). Nedz Satversmes tiesas, nedz arī pašvaldības uzdevums nav veikt inženiertehniska rakstura aprēķinus par to, cik liels attālums nepieciešams, lai garantētu VES drošu ekspluatāciju. Šādus aprēķinus pilnvarotas veikt institūcijas, kurām likumdevējs šādu uzdevumu noteicis. Aizsargjoslu likuma 32.1 panta trešajā daļā likumdevējs paredzējis, ka "metodikas projektu, pēc kuras nosaka drošības aizsargjoslas ap vēja ģeneratoriem, izstrādā Ekonomikas ministrija pēc saskaņošanas ar Veselības ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju". Līdz ar to Ekonomikas ministrijai ar likumu ir uzlikts pienākums saskaņot un noteikt metodiku, arī jautājumā par to, kā nosakāms vēja ģeneratora maksimālais augstums. Personām un pašvaldībai bija tiesības paļauties uz to, ka Ekonomikas ministrija šo likumā noteikto pilnvarojumu pienācīgi izpildījusi. Pēc būtības Vides ministrija tiecas ar drošības aizsargjoslas palīdzību risināt citus ar VES ekspluatāciju saistītus jautājumus, kurus sākotnējā Aizsargjoslu likuma 32.1 panta projektā bija paredzēts risināt, veidojot divas dažādās VES aizsargjoslas. Vides ministrijas un Veselības ministrijas uzdevums bija izteikt savu viedokli Ekonomikas ministrijai. Ar būvniecību saistītie jautājumi ietilpst Ekonomikas ministrijas kompetencē. Kā redzams no Vides ministrijas viedokļa, tā ir stājusies Ekonomikas ministrijas vietā un veikusi aprēķinus par VES būves sabrukšanas inženiertehniskajiem aspektiem, taču nav izvērtējusi šo aprēķinu rezultātus pēc bīstamības izvērtēšanas metodikas. Pašvaldībai bija tiesības izstrādāt teritorijas plānojumu, vadoties no skaidrojumiem, ko tai deva likumā pilnvarotā institūcija - Ekonomikas ministrija. Līdz ar to apstrīdētie akti daļā par aizsargjoslām atbilst Aizsargjoslu likumam un nav pretrunā ar Satversmes 115. pantu. 6.12. Pēc Vides ministrijas ieskata, VES ekspluatācija ir saistīta arī ar zemas frekvences skaņām, vibrācijām un elektromagnētisko starojumu, kas nelabvēlīgu apstākļu sakritības gadījumā varot ietekmēt gan dabu, gan cilvēku - viņa veselību un drošību. Uz šāda veida nelabvēlīgām sekām norāda arī jau minētā organizācija "Eiropas platforma pret vēja parkiem". Tomēr informācija par šo ietekmi ir pretrunīga. Atsevišķi zinātnieki uzskata, ka daudzām VES tuvumā dzīvojošām personām esot novērota tāda veselības problēma kā vēja turbīnu sindroms (sk. Pierpont N. Wind Turbine Syndrome. Testimony before the New York State Legislature Energy Committee http://www.savewesternny.org/docs/pierpont_testimony.html). Savukārt citi zinātnieki apšauba minētajos pētījumos izdarīto secinājumu metodoloģiju. Apkopojot 2010. gadā pieejamos pētījumus par VES ietekmi uz cilvēka veselību, Kanādas Ontario provinces Veselības dienests norāda, ka VES nerada vērā ņemamu elektromagnētisko starojumu un to radītā infraskaņa nerada veselības problēmas, ja kopējais skaņas līmenis nepārsniedz 40 decibelus(sk. The Potential Health Impact of Wind Turbines Chief Medical Officer of Health Report. May 2010 http://www.health.gov.on.ca/en/public/publications/ministry_reports/wind_turbine/wind_turbine.pdf). Laikā, kad ES līmenī tika pieņemta Direktīva 2009/28/EK, ES institūcijām, kā jau minēts (sk. šā sprieduma 6.4. punktu), bija zināma organizācijas "Eiropas platforma pret vēja parkiem" nostāja un argumenti par VES ietekmi uz cilvēka veselību. Tomēr minētās direktīvas preambulas 40. daļā ir uzsvērts: "Procedūrai, ko izmanto iestādes, kuras uzrauga atļauju, sertifikātu un licenču izsniegšanu atjaunojamās enerģijas spēkstacijām, vajadzētu būt objektīvai, pārredzamai, nediskriminējošai un samērīgai, piemērojot noteikumus konkrētiem projektiem. Jo īpaši būtu jāizvairās no nevajadzīgiem šķēršļiem, kas varētu rasties, iekļaujot atjaunojamās enerģijas projektus to iekārtu klasifikācijā, kuras rada augstu risku veselībai." Veselības inspekcijas Kurzemes kontroles nodaļa 2009. gada 30. oktobrī ir sniegusi atzinumu Nr. 29, kurā neiebilst pret Detālplānojuma pilnveidotās redakcijas risinājumu. Tātad nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka VES tādā attālumā no dzīvojamām mājām, kādā tās paredzētas Detālplānojumā, radītu draudus personu dzīvībai vai veselībai.