7. Article

Pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, apstrīdētā norma paredz aizliegumu notiesātajam no celšanās līdz naktsmieram gulēt gultā. Pieteikums balstīts uz pieņēmumu, ka apstrīdētā norma aizliedz jebkādu atrašanos gultā, arī sēdēšanu uz gultas, atrašanos guļus stāvoklī vai gulēšanu gultā. Ministru kabinets, Tiesībsargs un I. Kronberga nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un norāda, ka apstrīdētā norma nav šādā veidā interpretējama. Apstrīdēto normu piemēro gan brīvības atņemšanas vietu administrācijas, gan administratīvās tiesas. Saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu tiesību normu interpretācijas un piemērošanas, kā arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskuma kontrole nav Satversmes tiesas kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus tiesību normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas instances tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 16. punktu). Satversmes tiesa tiesību normas interpretācijas un piemērošanas jautājuma izlemšanā var iesaistīties tikai tad, ja nepastāv vai jau ir izmantoti visi citi pieejamie līdzekļi konkrētā tiesiskā strīda atrisināšanai. Pirms konkrētās tiesību normas kontroles ietvaros vērsties Satversmes tiesā, ir jāpārbauda, vai ar tiesību normu iztulkošanas metožu palīdzību nav iespējams atspēkot radušās šaubas par šīs tiesību normas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu un 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-01 6. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas piemērotājam ir pienākums normu iztulkot atbilstoši augstāka juridiska spēka tiesību normām. Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 17. punktu). Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesai ir nepieciešams noskaidrot Noteikumos Nr. 423 ietverto tiesību normu saturu, lai pārliecinātos, vai tai jāturpina konkrētās lietas izskatīšana pēc tiesas pieteikuma. Līdz ar to Satversmes tiesai savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas un citu ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu, 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 6. punktu, 2010. gada 13. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01 9. punktu un 2011. gada 31. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-47-01 6. punktu).