9. Article

Kodeksa 41. pants paredz, ka brīvības atņemšanas iestādes režīma pamatnoteikumi ietver stingri reglamentētu iekšējo kārtību un notiesātajiem ir pienākums bez ierunām, precīzi izpildīt normatīvajos aktos un brīvības atņemšanas iestādes režīma pamatnoteikumos ietvertās prasības. Likumdevējs Kodeksa 42. panta pirmajā daļā konkretizējis, ko nozīmē "stingri reglamentēta iekšējā kārtība". No minētās tiesību normas izriet, ka brīvības atņemšanas iestāde, reglamentējot notiesāto uzvedības noteikumus darba un atpūtas laikā, nosaka arī to, kādas darbības un kurā diennakts laikā ir atļautas. Lietojot vārdus "stingri reglamentēta iekšējā kārtība", likumdevējs uzsvēris, ka nepieciešams detalizēts regulējums attiecībā uz laiku, ko persona pavada brīvības atņemšanas iestādē. Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus likumdevējs uzdevis reglamentēt Ministru kabinetam. Likumdevējs Kodeksa 9. pantā uzsvēris, ka personām, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko paredz tiesas spriedums un režīms, kādu attiecīgā soda veida izciešanai nosaka likums. Līdz ar to atrašanās brīvības atņemšanas vietā ir saistīta ar personas tiesību ierobežojumiem. Brīvības atņemšana personai jau pati par sevi ietver tādu likumā paredzēto represīvo līdzekļu piemērošanu, kuriem ir sodīšanas funkcijas, jo kriminālsods vienlaikus kalpo speciālās un vispārējās prevencijas mērķu sasniegšanai (sk.: Ministru kabineta 2009. gada 1. septembra rīkojums Nr. 6 "Par Kriminālsodu politikas koncepciju". Latvijas Vēstnesis, 2009. gada 13. janvāris, Nr. 6). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij, pieņemot tiesisko regulējumu, kas attiecas uz notiesātām personām, iespēju robežās jāvadās pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas un Eiropas Padomes izstrādātajām rekomendācijām šajā jomā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu). Starptautisko organizāciju rekomendācijās norādīts uz tādu pasākumu kopumu, kas uzskatāms par efektīvu līdzekli, ar kuru var tikt sasniegts soda izpildes virsmērķis - tiesiska uzvedība pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas vietas. Piemēram, "Minimālo standartnoteikumu par apiešanos ar ieslodzītajiem" 65. punktā norādīts, ka brīvības atņemšanas iestādē pavadītajam laikam ir jābūt vērstam uz notiesātās personas motivēšanu dzīvot, ievērojot likumus. Savukārt 66. punkta pirmajā daļā uzsvērts, ka ir jālieto visi piemērotie līdzekļi, lai šo mērķi sasniegtu. Minēto standartnoteikumu 27. punkts paredz, ka disciplīna un kārtība ir jāuztur ar stingriem, bet ne ar lielākiem ierobežojumiem, kā tas nepieciešams droša ieslodzījuma labad ["Minimālie standartnoteikumi par apiešanos ar ieslodzītajiem" pieņemti Ženēvā 1955. gadā ANO pirmajā kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar likumpārkāpējiem; atbalstīti ar ANO Ekonomiskās un sociālās padomes 1957. gada 31. jūlija rezolūciju 663 C (XXIV) un 1977. gada 13. maija rezolūciju 2076 (LXII)]. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka notiesātās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību neapšaubāmi atšķiras no brīvībā esošo personu tiesībām uz privāto dzīvi. Noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas privātās dzīves daļa - tiesības dzīvot pēc sava prāta un saskaņā ar savām vēlmēm - tiek ierobežota sabiedrības likumīgo interešu aizsardzības labad (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 14. punktu un 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-10-01 14. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesas spriedumos uzsvērts, ka pasākumi, kas saistīti ar notiesātā pamattiesību ierobežojumiem, nedrīkst būt lielāki, kā nepieciešams piespriestā soda veida un rakstura, kā arī soda izpildes režīma dēļ, un tie pieļaujami tikai tādā apmērā, kāds nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 7. punktu un 2006. gada 6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01 6. punktu). Politikas plānošanas dokumentos un juridiskajā literatūrā norādīts, ka soda izpildei ir jāveicina resocializācija - sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumu kopums, kas vērsts uz tiesiskas uzvedības veicināšanu, sociāli pozitīvu vērtību izpratnes veidošanu, lai notiesātā persona pēc soda izciešanas iekļautos sabiedrībā un godīgi izturētos pret darbu, precīzi izpildītu likumus, cienītu sadzīves noteikumus (sk.: Ministru kabineta 2009. gada 9. janvāra rīkojums Nr. 7 "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcija". Latvijas Vēstnesis, 2009. gada 13. janvāris, Nr. 6, un Krūmiņš E., Pokšāns S. Brīvības atņemšanas soda izpilde. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1996, 21. lpp.). Tādējādi brīvības atņemšanas iestādē noteiktajai dienas kārtībai un uzvedības noteikumiem jābūt vērstiem uz soda izpildes režīma nodrošināšanu un soda mērķu sasniegšanu. Piemērojot normatīvos aktus, kas nosaka notiesātā tiesību un pienākumu saturu, ir jāgādā par to, lai likumdevēja noteiktie soda izpildes mērķi tiktu sasniegti.