10. Article

Pieteikuma iesniedzēja savā pieteikumā ir ietvērusi prasījumu izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1., 87. un 88. pantam. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir rīkojies pretēji valsts varas dalīšanas principam. Proti, Pacientu tiesību likumā esot pieļauta tiesībpolitiska nepilnība, jo Saeima tajā nav paredzējusi Valsts kontrolei pilnvaras iegūt informāciju par pacientu. 10.1. No lietas materiāliem secināms, ka Valsts kontrole ir vairākkārt vērsusies Saeimas komisijās ar lūgumu izdarīt grozījumus Pacientu tiesību likuma 10. panta piektajā daļā, lai tajā ietverto institūciju uzskaitījumu papildinātu ar Valsts kontroli. Tā, piemēram, 2008. gada 5. septembra vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai un Publisko izdevumu un revīzijas komisijai tika lūgts papildināt likumprojekta "Pacientu tiesību likums" 10. panta piekto daļu ar 7. punktu un paredzēt tiesības Valsts kontrolei tās uzdevumu veikšanai pieprasīt informāciju par pacientu. Savukārt 2010. gada 8. janvāra vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisija un Publisko izdevumu un revīzijas komisija tika lūgta izdarīt grozījumus Pacientu tiesību likumā un papildināt šā likuma 10. panta piektās daļas 6. punktā noteikto institūciju uzskaitījumu ar Valsts kontroli (sk. lietas materiālu 1. sēj. 15. - 18. lpp.). No lietas materiāliem, kā arī no Saeimas mājaslapā esošās informācijas secināms, ka 2010. gada 19. maijā vairāki 9. Saeimas deputāti, izmantojot Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības, Saeimas Prezidijam iesniedza likumprojektu "Grozījums Pacientu tiesību likumā". Tajā bija paredzēts Pacientu tiesību likuma 10. panta piektās daļas 6. punktu pēc vārda "tiesībsargam" papildināt ar vārdiem "Valsts kontrolei" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 50. lpp. un http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/F59612539182D3A1C2257728004623A5?OpenDocument, aplūkots 2011. gada 25. februārī). Apstrīdētā norma nosaka atsevišķu valsts iestāžu tiesības saņemt informāciju par pacientu. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, tieši apstrīdētā norma arī neparedz regulējumu, saskaņā ar kuru Valsts kontrolei būtu pilnvaras pieprasīt informāciju par pacientu. Tomēr Satversmes tiesa atzīst, ka būtībā minētās Valsts kontroles pilnvaras varētu tikt ietvertas arī citā likuma normā, piemēram, kādā citā Pacientu tiesību likuma 10. panta piektās daļas punktā vai arī Valsts kontroles likumā. 10.2. Valsts kontroles padomes tiesību vērsties Satversmes tiesā mērķis atšķiras no konstitucionālās sūdzības mērķa, jo konstitucionālā sūdzība visupirms ir vērsta uz konkrētas personas pamattiesību aizsardzību un tiek iesniegta konkrētas personas interesēs. Savukārt Valsts kontrolei kā konstitucionālajai institūcijai nav savu interešu un tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz abstraktās kontroles subjekti, tostarp Valsts kontroles padome, ir aizstāvēt publiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2002-09-01 secinājumu daļas 3.1. punktu). Arī pieteikumā un tā papildinājumos vairākkārt minēts, ka Valsts kontrolei nav savu interešu un tā darbojas tikai un vienīgi sabiedrības interesēs. Tāpat tiesību zinātnē norādīts, ka Valsts kontrole darbojas uz savas iniciatīvas pamata, visupirms aizstāvot objektīvo likumību un valsts intereses (sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 194. lpp.). Valsts kontrole būtībā uzskata, ka ar apstrīdēto normu tiek ierobežota tai Satversmē noteiktā kompetence un pārkāpts varas dalīšanas princips. Lai arī Satversmes tiesa nevar stāties demokrātiski leģitimēta likumdevēja vietā un uzņemties likumdošanas kompetenci, tai ir ne vien tiesības, bet pat pienākums novērst Satversmei neatbilstošu tiesisko stāvokli, ja tāds tiek konstatēts. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmē noteiktajam attiecībā uz Valsts kontroles kompetencēm.