11. Article

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Satversmes 87. pants paredz, ka "Valsts kontrole ir neatkarīga koleģiāla iestāde", savukārt Satversmes 88. pants - ka "Valsts kontrolierus ieceļ un apstiprina amatā tādā pat kārtībā, kā tiesnešus, bet tikai uz noteiktu laiku, kurā viņus var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Valsts kontroles iekārtu un kompetences nosaka sevišķs likums." 11.1. Pieteikumā ir norādīts, ka no Satversmes 1. pantā ietvertā varas dalīšanas un valsts varas atzaru savstarpējās uzraudzības principa izrietot likumdevēja pienākums Valsts kontroles kompetenci likumā regulēt tādā veidā, lai tai būtu pieejama visa informācija, kas attiecas uz valsts budžeta izlietošanu, tostarp informācija par pacientu. Satversmes 87. pants ir uzskatāms par Valsts kontroles izveidošanas konstitucionālo pamatu, un tas nosaka Valsts kontrolei konstitucionāla ranga institūcijas statusu, kā arī paredz iestādes neatkarību un koleģialitāti kā būtiskākos tās darbību raksturojošos elementus. Valsts kontroles konstitucionālais statuss ir cieši saistīts ar nepieciešamību nodrošināt tai paredzēto funkciju efektīvu īstenošanu. Atbilstoši Valsts kontroles likumam tās pamatfunkcija ir revīzijas īstenošana visās tajās jomās, kurās notiek rīcība ar valsts budžeta līdzekļiem, un minētās funkcijas izpilde nebūtu iespējama, ja Valsts kontrolei būtu ierobežotas iespējas piekļūt revidējamo subjektu rīcībā esošajai informācijai. Pieteikumā norādīts, ka Valsts kontroles kompetenci regulē likums, kas pieņemts saskaņā ar Satversmes 88. panta otro teikumu, savukārt apstrīdētā norma sašaurinot Valsts kontroles likuma piemērošanu. Šā iemesla dēļ apstrīdētā norma ierobežojot no Satversmes izrietošo Valsts kontroles kompetenci un iespējas šo kompetenci īstenot neatkarīgi. Tomēr pieteikumā ietvertais prasījums neskar Satversmes 88. panta pirmo teikumu, kas regulē valsts kontrolieru iecelšanas, apstiprināšanas un atcelšanas kārtību. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdētās normas, ciktāl tā neparedz Pieteikuma iesniedzējai tiesības saņemt informāciju par pacientu, atbilstība Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes 87. pantu un 88. panta otro teikumu. 11.2. Valsts kontroles kompetences īstenošanai nepieciešamās pilnvaras ir noteiktas Valsts kontroles likumā. Veicot finanšu, likumības un lietderības revīzijas, tā kontrolē valsts, pašvaldību un citu atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu ieņēmumus un izdevumus, kā arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību, publiski privāto un privāto kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus un rīcību ar mantu. Valsts kontrole ir pilnvarota veikt arī Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietošanas kontroli. Līdz ar to Valsts kontrole ir konstitucionāla institūcija, kas, veicot revīzijas, īsteno kontroles funkciju attiecībā uz valsts, pašvaldību, Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietojumu valstī (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr. 2010-06-01 14.2. punktu). Valsts kontroles īpašā loma un nozīme tika uzsvērta jau Satversmes sapulcē (sk. Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 20. sēdes 1921. gada 9. novembra stenogrammu). Tāpat tiesību doktrīnā norādīts, ka Valsts kontrole īsteno tiesiskai un demokrātiskai valstij svarīgu kontroles funkciju (sk.: Dišlers, 194. lpp.). Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments atzinis, ka Valsts kontroles uzdevums ir veikt neatkarīgu valsts revīzijas (kontroles) funkciju un tās darbību mērķis ir noskaidrot, vai rīcība ar valsts un pašvaldību mantu ir tiesiska, pareiza, ekonomiska un efektīva. Revīzijas rezultāti ir pamats Valsts kontroles rekomendējošai darbībai, un tās slēdzieniem un rekomendācijām ir autoritatīvs spēks (sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta senatora 2009. gada 22. aprīļa lēmuma lietā Nr. 5-14/2-2009 8. un 9. punktu). Lai arī Valsts kontrole ir konstitucionāla ranga institūcija, tomēr minētais nemaina Satversmes 88. panta otrajā teikumā paredzēto, ka tās kompetences, īstenojot likumdošanas funkciju, nosaka likumdevējs. 11.3. Likumdošana ir likumu pieņemšana, t.i., tiesība kādu jautājumu noregulēt ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 12. punktu). Minētās tiesības Satversme piešķir Saeimai, kā arī tautai Satversmē noteiktajā kārtībā un apmēros. Ievērojot no Satversmes 1. panta izrietošo varas dalīšanas principu, par konstitucionālo institūciju kompetenci, ciktāl tā jau nav noteikta Satversmē, lemj likumdevējs. Konstitucionālo institūciju kompetences jautājumi pamatā var tikt izlemti divējādi: likumdevējam likumā expressis verbis nosakot kādas konstitucionālās institūcijas pilnvaras un to īstenošanas kārtību vai arī atturoties no to piešķiršanas kādai konstitucionālajai institūcijai. Tomēr valsts varas dalīšanas princips nav saprotams tādējādi, ka no tā būtu atvasināmas konstitucionālo institūciju subjektīvas tiesības prasīt sev vēlamu pilnvaru vai tiesību piešķiršanu. Tomēr arī likumdevēja rīcības brīvība, tostarp lemjot par citu konstitucionālo institūciju pilnvaru apjomu, nav absolūta, kaut arī pamatojas uz tiesībpolitiskiem apsvērumiem. Tiesības un politika Satversmē ir cieši saistīti jēdzieni. Tiesiskā valstī politika nevar būt pilnīgi brīva no tiesībām un likumdevēju saista Satversmes prasības. Satversmes galvenais uzdevums ir nodrošināt to, ka demokrātiski izveidotām institūcijām piešķirtā valsts vara netiek izmantota ļaunprātīgi un kļūst saistoša tikai tad, kad tā izteikta tiesību veidā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17. punktu). Arī tiesībpolitiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc likumdevēja rīcībai šādos gadījumos ir jāatbilst Satversmes normām un vispārējiem tiesību principiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 13.2. punktu). Konstitucionālo institūciju pilnvaras likumdevējs nevar noteikt patvaļīgi. Proti, likumdevējam ir pienākums gan piešķirt konstitucionālajām institūcijām to funkciju īstenošanai nepieciešamās pilnvaras, gan arī pildīt savu pienākumu aizsargāt, ievērot un nodrošināt personas pamattiesības. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmē noteiktajam attiecībā uz Valsts kontroles statusu un personas pamattiesībām.