12. Article

Valsts kontrole norāda: ja tās pilnvarās neietilpst tiesības iegūt informāciju par pacientu, tad Valsts kontroles iespējas pārbaudīt valsts piešķirtā finansējuma izlietošanas tiesiskumu un lietderību veselības aizsardzības jomā tiek ierobežotas. Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz tādus ierobežojumus, lai Valsts kontrole nevarētu veikt finanšu, likumības un lietderības revīzijas. Saskaņā ar Valsts kontroles likuma 48. pantu Valsts kontrole nosaka revidējamo vienību, revīzijas laiku, veidu un uzdevumu. Likums Valsts kontrolei piešķir plašas pilnvaras gan noteikt veidu, kādā īstenojama plānotā revīzija, un tās mērķi, gan formulēt revidējamām vienībām adresējamos revīzijas īstenošanai nepieciešamās informācijas pieprasījumus. 12.1. Satversmes tiesa konstatē: no pieteikuma un lietā esošajiem materiāliem neizriet, ka apstrīdētā norma paredzētu Valsts kontroles pilnvaru ierobežojumu, kas apdraudētu minētās konstitucionālās institūcijas iespējas veikt finanšu, likumības un lietderības revīzijas veselības nozarē. Lai arī apstrīdētajā normā Valsts kontrole nav iekļauta, nevar atzīt, ka veselības nozare atrastos ārpus Valsts kontroles revīzijas pilnvarām. Izvērtējot veselības aprūpes iestāžu veiktos iepirkumus un iztērēto līdzekļu lietderību jomās, kas neaizskar pacientu datu aizsardzību regulējošās tiesību normas, Valsts kontrolei ir iespējas revidēt iestāžu budžeta tēriņus. Lai pārliecinātos, vai veselības aprūpei piešķirtie līdzekļi tiek tērēti lietderīgi, Valsts kontrole ir tiesīga iegūt informāciju no ārstniecības iestādēm, ciktāl tā neskar informāciju par pacientu. Savukārt, lai pārliecinātos par tēriņu lietderību un efektivitāti, Valsts kontrole var saņemt datus par veselības aprūpes iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem, ciktāl tie nesatur informāciju par identificējamiem pacientiem sniegtiem pakalpojumiem. Tādējādi Valsts kontrole, neiegūstot informāciju par konkrētu pacientu slimības vēsturi un saņemtajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, var iegūt pietiekamu informāciju par veselības aprūpes iestāžu budžeta līdzekļu tēriņu tiesiskumu, lietderību un efektivitāti. 12.2. No pieteikumā Satversmes tiesai sniegtās informācijas redzams, ka Valsts kontrole bija uzsākusi likumības revīziju "Psihiatriskās palīdzības stacionārās aprūpes pieejamība un tās nodrošināšanas atbilstība normatīvo aktu prasībām". Lai veiktu šo revīziju, Valsts kontrolei bija nepieciešams iegūt informāciju par pacientu, un tā lūdza ārstniecības iestādes vadītāju iesniegt psihiatriskajā stacionārā un ambulatorajā nodaļā reģistrēto pacientu datu bāzes kopiju par laika posmu no 2007. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 30. jūnijam. Tajā būtu jānorāda pacienta vārds, uzvārds, personas kods, deklarētās dzīvesvietas kods, hospitalizācijas datums vai ambulatorā pakalpojuma saņemšanas datums, datums, kad pacients izrakstīts no stacionāra, diagnoze, stacionāra vai ambulatorās kartes numurs, stacionāra vai ambulatorā nodaļa, kurā pacients saņēmis pakalpojumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8. un 16. lpp.). Valsts kontrole plānotās revīzijas veikšanai minēto informāciju vēlējās iegūt par vairāk nekā desmit tūkstošiem pacientu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 60. lpp.). Savukārt ārstniecības iestādes vadītājs, atsaucoties uz Satversmes 96. pantā noteiktajām personas pamattiesībām, kā arī uz to, ka Valsts kontrolei likums nepiešķir tiesības saņemt šādu informāciju, atteicās sniegt Valsts kontroles pieprasīto informāciju (sk. lietas materiālu 2. sēj. 5. - 7. lpp.). Tā kā Valsts kontrole konkrētajā revīzijā tās uzdevumu izpildei nevarēja iegūt pacientu datus un sasniegt šai revīzijai izvirzīto mērķi, minētā likumības revīzija tika izbeigta. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma ir attaisnojama ar likumdevēja pienākumu aizsargāt, ievērot un nodrošināt personas pamattiesības.