13. Article

Satversmes 96. pants citastarp noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Interpretējot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). Tādējādi Satversmes 96. pantā ir ietvertas tiesības uz personas datu aizsardzību. Papildus tam Latvijas Republika ir uzņēmusies starptautiskās saistības, kuru mērķis ir personas privātās dzīves, tostarp personas datu, aizsardzība. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. panta pirmā daļa paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. Savukārt šā panta otrā daļa noteic, ka publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu sabiedrības veselību vai tikumību vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības. ECT, interpretējot Konvencijas 8. pantu, atzinusi, ka jēdzienam "privātā dzīve" ir plaša nozīme un to nav iespējams izsmeļoši definēt. Šis jēdziens ietver sevī ļoti daudzus personas fiziskās un sociālās identitātes aspektus. Informācija par personu, tostarp informācija, kas attiecas uz tās veselību, neapšaubāmi ietilpst minētā panta tvērumā. Personas datu aizsardzībai ir izšķiroša nozīme, lai tā varētu izmantot Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības (sk., piemēram, ECT 1997. gada 25. februāra sprieduma lietā "Z. v. Finland", iesniegums Nr. 22009/93, 95. un 96. rindkopu, 1997. gada 27. augusta sprieduma lietā "M.S. v. Sweden", iesniegums Nr. 20837/92, 41. rindkopu un Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 66. un 103. rindkopu). Pienākums aizsargāt personas datus ir noteikts arī, piemēram, Eiropas Padomes 1981. gada 28. janvāra Konvencijā par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi, ko Latvija ratificēja 2001. gada 30. maijā. Konvencijas mērķis ir nodrošināt jebkurai personai neatkarīgi no pilsonības vai dzīves vietas tās tiesību un pamatbrīvību, it īpaši tiesību uz privātumu, ievērošanu attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi. Arī Eiropas Savienības ietvaros dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt personas datu aizsardzību. Šāds dalībvalstu pienākums ir noteikts Direktīvā 95/46/EK, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā. Direktīvas 95/46/EK 8. pantā regulēta īpašu kategoriju datu apstrāde. Par šādiem īpašas kategorijas datiem uzskatāmi arī dati, kas atklāj personas veselības stāvokli vai attiecas uz personas seksuālo dzīvi. Direktīva dalībvalstīm aizliedz minēto datu apstrādi, ja vien nepastāv kāds direktīvā noteiktais pamatojums. Kā autoritatīvs avots jautājumā par personas datu izmantošanas un aizsardzības pamatprincipiem ir minamas arī ANO vadlīnijas, kas attiecas uz personas datu elektronisku apstrādi, un Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada 13. februāra rekomendācija Nr. (97) 5 par medicīnisko datu aizsardzību [sk. United Nations guidelines concerning Computerized personal data files, adopted by the General Assembly Resolution No. 45/95 on 14 December 1990; Council of Europe, Committee of Ministers, Recommendation Rec(1997)5 of the Committee of Ministers to member states on the protection of medical data]. Nacionālā līmenī personas datu aizsardzības regulējumu konkretizē Fizisko personu datu aizsardzības likums. Likuma 2. panta 8. punkts definē sensitīvos personas datus un noteic, ka citastarp tie ir arī dati, kas sniedz informāciju par personas veselību. Minētais uzskaitījums grosso modo atbilst Direktīvas 95/46/EK 8. pantā regulētajiem īpašu kategoriju datiem. Savukārt Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pants ievieš pamatprincipu, ka sensitīvo personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nepastāv kāds no likumā noteiktajiem gadījumiem, kad šo datu apstrāde ir nepieciešama. No likuma 2. panta 4. punkta secināms, ka ar datu apstrādi saprotamas jebkuras darbības ar personas datiem, tostarp arī datu nodošana. Līdz ar to sensitīvo personas datu apstrādei tiesību akti paredz īpašus priekšnoteikumus un Satversmes tiesai jāidentificē tie pamatprincipi, kas datu aizsardzības jomā vistiešāk ir attiecināmi uz izskatāmo lietu.