14. Article

No šā sprieduma 13. punktā minētajiem starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem visupirms izriet vispārīgie personas datu aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte un anonimitāte. Šo principu kontekstā likumdevējam ir konstitucionāli noteikts pienākums pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai. Tiesiskums ietver sevī nosacījumu, ka personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem, kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata. Lai informāciju par pacientu, kura netiek izmantota viņa ārstēšanai, iegūtu un nodotu personas datu saņēmējam, ir nepieciešama likumā noteikta skaidra un paredzama procedūra. Taisnīguma princips prasa, lai informācijas iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē. Tas nozīmē, ka informācija par pacientu personas datu saņēmējam nododama tikai minimālajā apmērā un tikai atbilstoši iepriekš pamatotam informācijas apstrādes mērķim. Tādējādi ir jābūt pietiekami nopietnam pamatojumam, lai kāda institūcija varētu saņemt informāciju par pacientu citiem mērķiem nekā tiem, kuriem tā sākotnēji ir iegūta. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus. Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai, lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses. Savukārt anonimitātes princips noteic, ka, apstrādājot, tostarp arī nododot, informāciju par pacientu tādiem mērķiem, kas nav saistīti ar ārstniecību, tā pēc iespējas jāpadara anonīma, lai izslēgtu iespēju identificēt datu subjektu. Informācijas anonimitāte nozīmē to, ka informācijas sasaistīšana ar konkrētu datu subjektu ir kļuvusi neiespējama. Piemēram, Tiesībsarga atzinumā ir norādīts, ka pacientu datu nodošanas gadījumos īpaša pieeja informācijas anonimitātes aspektā būtu nepieciešama jautājumos, kas skar dažādu atkarību ārstēšanu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 76. lpp.). Personas datu aizsardzības jomā nozīmīgs ir arī līdzdalības un pārskatāmības princips, kas prasa, lai persona būtu informēta par to, kādām vajadzībām tās dati tiek apkopoti vai nodoti tālāk, un varētu šo procesu kontrolēt. Pat tādos gadījumos, kad dati tiek iegūti un apstrādāti uz likuma pamata, personai par šādu iespēju, ciktāl likums neparedz citādi, ir jābūt informētai. Personas datu aizsardzības principi pamatojas uz nepieciešamību gādāt par to, lai medicīniskiem nolūkiem iegūta informācija primāri tiktu izmantota tikai ar veselības aizsardzības jomu saistītiem mērķiem. Nedz tiesiskais regulējums, nedz arī tiesību normu piemērošanas prakse medicīnas iestādēs nedrīkst radīt personai bažas par šo iestāžu rīcībā esošās informācijas drošību. Medicīniska rakstura informācijas konfidencialitātei ir ārkārtīgi liela nozīme ne vien no personas privātuma aizsardzības viedokļa, bet arī sakarā ar uzticību medicīnas darbinieku profesijai un veselības aprūpes sistēmai kopumā (sk. ECT 2010. gada 2. novembra sprieduma lietā "Gillberg v. Sweden", iesniegums Nr. 41723/06, 96. rindkopu). Ņemot vērā šādas informācijas raksturu, pamattiesībām atbilstoša rīcība ir būtiska, lai personas nezaudētu uzticību veselības aizsardzības iestādēm, vērstos tajās pēc palīdzības un rūpētos par savu veselību, kurai piemīt ne vien personiska, bet arī sociāla vērtība (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 14.1. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma ir pamatojama ar personas datu aizsardzības principiem.