15. Article

Satversmes tiesa atzīst, ka Pacientu tiesību likuma projekta izstrādāšanas laikā jau kopš 2005. gada jautājums par pacientu datu nodošanu valsts pārvaldes institūcijām ir ticis detalizēti apspriests. Likumprojekta 12. pantā, bet vēlāk 10. pantā tika ietverti pamatprincipi, kas tā izstrādes gaitā ir palikuši nemainīgi. Proti, informācija par pacientu tiek sniegta tikai konkrētai iestādei un tikai konkrētam, likumā noteiktam mērķim. Uz šādiem principiem balstīta kārtība bija noteikta arī Ārstniecības likuma 50. pantā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 1. martam. Iepazīstoties ar lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz Pacientu tiesību likuma projektu, ir pamats atzīt, ka likumdevējs Valsts kontroli apstrīdētajā normā nav ietvēris tādēļ, ka izšķīries par labu personas pamattiesību aizsardzībai. Proti, Saeimā ir apsvērts Valsts kontroles priekšlikums par apstrīdētās normas papildināšanu, tomēr prioritāte piešķirta regulējumam, kas aizsargātu personas pamattiesības. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā vairākkārt ir notikušas diskusijas, kurās vērtēts Valsts kontroles priekšlikums par Pacientu tiesību likuma projekta 10. panta piektās daļas papildināšanu. Tomēr šo diskusiju rezultātā notika izšķiršanās par labu Tiesībsarga un Veselības ministrijas pārstāvētajam viedoklim, ka Valsts kontroles iekļaušana minētajā normā nebūtu samērīga un pārkāptu Satversmes 96. panta prasības. Diskusijās tika izteikts viedoklis, ka Valsts kontroles iecerēto mērķi iespējams sasniegt arī neiegūstot informāciju, kas ļautu identificēt konkrētu pacientu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. - 120., 167. - 171. lpp. un 2. sēj. 50. lpp.). Tādējādi likumdevējs ir apsvēris iespēju apstrīdēto normu papildināt un secinājis, ka personas datu aizsardzība šajā gadījumā ir nozīmīgāka konstitucionālā vērtība nekā Valsts kontroles vēlme iegūt pieeju informācijai par pacientu.