17. Article

Pieteikumā norādīts, ka tiesības piekļūt informācijai par pacientiem esot piešķirtas vairāku valstu augstākajām revīzijas iestādēm. Savukārt Saeimas atbildes rakstā minētas citas valstis, kurās augstākajām revīzijas iestādēm šādu tiesību nav. Piemēram, Vācijas Federatīvās Republikas augstākajai revīzijas iestādei - Bundesrechnungshof - šādas pilnvaras nav piešķirtas. Savukārt Ungārijā, kura kā piemērs minēta pieteikumā, datu aizsardzības ombuda 2008. gada pārskatā ir norādīts, ka Revīzijas palātas pieprasījums pēc pacientu datiem lielā apjomā vai arī individuāli, nepastāvot likumā skaidri noteiktam pieprasījuma pamatam, pārkāptu šo datu aizsardzības prasības (sk. http://abiweb.obh.hu/abi/index.php?menu=beszamolok/2008&dok=beszamolok/2008, aplūkots 2011. gada 28. februārī). Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka citu valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106 10.6. punktu). Arī tiesību literatūrā, kas veltīta personas datu aizsardzībai, tiek atzīts, ka šajā jomā salīdzinošajai analīzei ir minimāla nozīme un to ir grūti veikt. Katras valsts datu aizsardzības sistēma ir cieši saistīta ne tikai ar formālām normām, bet arī ar veselu virkni neformālu nacionālo tradīciju un uzskatu, kurus citi var arī nepareizi izprast (sk. Bygrave Lee A. Data protection law: Approaching its rationale, logic and limits. Hague: Kluwer Law International, 2002, p. 11). Salīdzinošo tiesību metodes pielietošana nevar tikt pilnībā izslēgta, tomēr pat līdzīgām tiesību normām vai tiesību institūtiem dažādās valstīs var būt ļoti atšķirīgs saturs. Ņemot vērā katras valsts konstitucionālās sistēmas īpatnības, šādas atšķirības ir konstatējamas attiecībā uz dažādu valstu iestāžu pilnvarām, pat ja šīs iestādes īsteno prima facie līdzīgas funkcijas. Tieši tās tiesību normas, kas nosaka konstitucionālo orgānu kompetenci, pilnvaras un lēmumu pieņemšanas procedūras, ir visgrūtāk pārņemt citu valstu tiesību sistēmā [sk. O. Kahn-Freund. On Uses and Misuses of Comparative Law // The Modern Law Review, Vol. 37, No. 1 (Jan., 1974), p. 17]. Lai gan vairāku valstu tiesību sistēmās to augstākajām revīzijas iestādēm ir piešķirtas tiesības piekļūt informācijai par pacientu, šīs tiesības pašas par sevi nav vērtējamas atrauti, piemēram, no iegūstamās informācijas rakstura vai šo tiesību īstenošanas priekšnoteikumiem. Proti, valstīs var pastāvēt anonīmu datu glabātuves vai augstākajām revīzijas iestādēm var būt piešķirtas tiesības saņemt informāciju par pacientu tikai individuālā gadījumā, nevis iegūt minēto informāciju en masse. Tādējādi atsevišķu citu valstu augstākajām revīzijas iestādēm piešķirtās tiesības piekļūt informācijai par pacientu nevar kalpot par pamatu šādu tiesību piešķiršanai Valsts kontrolei Latvijas tiesību sistēmā, ja likumdevējs par to nav izšķīries. Līdz ar to apstrīdētā norma nepārkāpj Satversmes 1., 87. un 88. pantu.