2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Valsts kontroles padome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pacientu tiesību likuma 10. panta piektās daļas 6. punkts neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 87. un 88. pantam. Pieteikumā norādīts, ka Valsts kontrole esot augstākā revīzijas iestāde un tās neatkarība esot nostiprināta Satversmē. Valsts kontrole pārbaudot rīcību ar valsts un pašvaldību finanšu līdzekļiem un mantu un darbojoties sabiedrības interesēs. Visas informācijas iegūšana revīziju veikšanai esot vērsta tikai uz Valsts kontroles darbības mērķa sasniegšanu. Savukārt apstrīdētā norma liedzot Valsts kontrolei tiesības iegūt pilnu informāciju par pacientu. Apstrīdētajā normā esot noteiktas personas un iestādes, kurām pēc rakstveida pieprasījuma un ārstniecības iestādes vadītāja rakstveida atļaujas saņemšanas likumā noteikto funkciju veikšanai tiek sniegta informācija par pacientu. Valsts kontrole neesot iekļauta to iestāžu skaitā, kurām ir tiesības saņemt minēto informāciju, un tādēļ esot apgrūtināta tās funkciju pildīšana. No Satversmes 1. panta, to interpretējot kopsakarā ar Satversmes 87. un 88. pantu, esot secināms, ka Valsts kontroles kompetences tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, lai tā varētu pārbaudīt jebkuru valsts budžeta līdzekļu izlietošanas tiesiskumu, pareizību un efektivitāti. Piemēram, Veselības ministrijas 2009. gada budžets bijis vairāk nekā 450 miljoni latu, bet 2010. gada budžets - vairāk nekā 479 miljoni latu. 2009. gadā aptuveni 346 miljoni latu, bet 2010. gadā aptuveni 374 miljoni latu esot piešķirti pacientu ārstēšanai, kompensējamo medikamentu apmaksai un centralizētai medikamentu iegādei. Par sniegtajiem pakalpojumiem ārstniecības iestādes saņemot līdzekļus no valsts budžeta. Tikai iegūstot informāciju par pacientu, Valsts kontrole varot gūt pārliecību par valsts naudas izlietošanas tiesiskumu un efektivitāti ārstniecības iestādēs. Veicot revīzijas atsevišķās ārstniecības iestādēs, Valsts kontrole esot konstatējusi, ka piešķirtie valsts budžeta līdzekļi tiek izlietoti prettiesiski, piemēram, tehniskie palīglīdzekļi izsniegti pat mirušām personām. Informāciju par pacientu Valsts kontrolei esot nepieciešams iegūt vienīgi konkrētu revīziju ietvaros, turklāt tikai tādā apjomā, lai sasniegtu revīziju mērķi. Valsts kontroles mērķis esot iegūt informāciju nevis par konkrētu pacientu, bet gan par valsts budžeta līdzekļiem, kurus attiecīgie pacienti ārstniecības iestādes vai personas prettiesiskas rīcības rezultātā, iespējams, nesaņemot vispār vai saņemot samazinātā apjomā. Šāda informācija esot nepieciešama, lai pārliecinātos, vai rīcība ar valsts budžeta līdzekļiem bijusi tiesiska un ekonomiska, kā arī veiktu pasākumus normatīvo aktu pārkāpumu novēršanai un nesaimnieciskas rīcības nepieļaušanai. Valsts kontrole neesot tikai papildu instruments valsts budžeta līdzekļu izlietojuma lietderības un likumības uzraudzības jomā. Lai gan esot arī citas iestādes, kas veic dažāda veida pārbaudes, tomēr tikai Valsts kontrole spējot pārbaudīt to, kā kopumā darbojas valsts budžeta līdzekļu izlietošanas sistēma. Valsts kontrolei esot uzkrāta pietiekama pieredze darbā ar informāciju, kura satur valsts noslēpumu un kurai jānodrošina speciāla aizsardzība. Saskaņā ar Valsts kontroles likuma 58. panta otro daļu revīzijā iegūtie dati neesot nododami atklātībai. Savukārt atbilstoši Valsts kontroles likuma 59. pantam tās amatpersonas un darbinieki bez valsts kontroliera atļaujas neesot tiesīgi izpaust informāciju, kas viņiem kļuvusi zināma, pildot amata pienākumus. Valsts kontroles darbība esot vērsta uz to, lai aizsargātu pacientu tiesības un intereses, īpaši ņemot vērā, ka to daļa sava fiziskā vai materiālā stāvokļa vai arī nepietiekamo zināšanu dēļ nevarot iesaistīties savu tiesību aizstāvēšanā. Ja Valsts kontrolei tiktu piešķirtas pilnvaras iegūt informāciju par pacientu, tad šādu regulējumu nevarētu uzskatīt par nesamērīgu personas tiesību ierobežojumu. Proti, esot nepieciešama neatkarīga pārbaude par pacientu ārstēšanai izlietotajiem valsts budžeta līdzekļiem. Tādējādi tiktu aizsargātas gan medicīnisko aprūpi saņēmušās personas, gan arī tās personas, kurām ir tiesības saņemt valsts finansētus pakalpojumus.