3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 87. un 88. pantam. Pacientu tiesību likuma papildināšana ar Valsts kontroles tiesībām saņemt informāciju par pacientu būtu personu pamattiesību ierobežojums, un tā mērķis būtu nodrošināt vienas valsts institūcijas funkciju īstenošanu. Tomēr esot jāņem vērā, ka Satversmes 96. pants prasa, lai informācija par pacientu tiktu rūpīgi aizsargāta. Ierobežota pieejamība informācijai par personas veselību esot svarīga gan paša pacienta datu aizsardzībai, gan uzticības saglabāšanai attiecībās ar ārstu un veselības aprūpes sistēmu. Ja šādas aizsardzības nebūtu, personas varētu atturēties sniegt privātu informāciju par sevi un tā rezultātā nesaņemtu nepieciešamo veselības aprūpi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) esot norādījusi, ka tiesību normām, kas paredz valsts institūcijām pilnvaras iegūt datus par personas privāto dzīvi, jāatbilst noteiktām kvalitātes prasībām. Proti, ikreiz esot jāveic rūpīga izvērtēšana, un informācijas izsniegšana esot pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumā, kad tas patiešām nepieciešams. Izskatāmajā lietā svarīgs esot nevis tas apstāklis, ka Valsts kontrole nevar iegūt pacienta datus, bet gan veids, kādā šī institūcija datus iegūtu. Pacientu tiesību likuma 10. panta piektajā daļā minētajos gadījumos informācija par pacientu pamatā tiek izsniegta individuālā kārtā, turpretī Valsts kontrolei būtu nepieciešams veikt pacientu datu apstrādi masveidā. Līdz ar to Valsts kontroles pielīdzināšana citām apstrīdētajā normā uzskaitītajām institūcijām vai amatpersonām neatbilstu šīs normas mērķim, kā arī pieļautu Satversmes 96. pantam neatbilstošu masveidīgu datu apstrādi. Veselības aizsardzības jomai piešķirto finanšu līdzekļu izlietošanas kontroli varot īstenot arī bez visaptverošas iepazīšanās ar informāciju par pacientiem. Turklāt šādu darbību veicot arī citas institūcijas, piemēram, Veselības norēķinu centrs (turpmāk - VNC) un Veselības inspekcija. Bez tam arī katrai iestādei un kapitālsabiedrībai pašai esot jāizveido sava iekšējās kontroles sistēma, kas nodrošinātu tiesisku un lietderīgu lēmumu pieņemšanu. Valsts kontrole faktiski esot tikai svarīgs papildu instruments šā uzdevuma pildīšanai, un tā veicot nevis pamatpārbaudi vai papildpārbaudi, bet gan tikai pēcpārbaudi. Personas datu aizsardzība mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā esot lielāka vērtība salīdzinājumā ar kādas valsts institūcijas vēlmi palielināt savas pilnvaras pat taisnīgu mērķu labad. Tādēļ normatīvajos aktos esot noteikts tāds mehānisms, kas iespēju robežās līdzsvaro pacienta datu aizsardzību un kontroles funkciju īstenošanai nepieciešamās pilnvaras. Satversmes 87. un 88. pants nosakot vienīgi Valsts kontroles juridisko statusu un paredzot valsts kontroliera iecelšanas un atcelšanas kārtību. Minētās normas neizvirzot konkrētas prasības attiecībā uz Valsts kontroles kompetenci. Turklāt Satversmes 88. pants pat paredzot, ka Valsts kontroles kompetences nosaka likums. Saeima pieļauj, ka varētu tikt pārbaudīta tāda likuma atbilstība Satversmei, kurš būtiski ierobežotu Valsts kontroles spējas īstenot tai Satversmē noteiktos uzdevumus. Tomēr apstrīdētā norma neparedzot tādus ierobežojumus, lai Valsts kontrole nevarētu veikt revīzijas veselības aizsardzības jomā. Tieši Saeima, ievērojot Satversmi un balstoties uz tiesībpolitiskiem apsvērumiem, nosakot valsts institūciju pilnvaras, tiesības un pienākumus, un šāda Saeimas rīcība nevarot tikt pārbaudīta tiesvedības kārtībā.