14. Article

Vērtējot, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar notiesātā pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē pastāvošā prakse. 14.1. Atbildes, ko brīvības atņemšanas iestādes ir sniegušas uz jautājumiem par reliģisko priekšmetu glabāšanu, apliecina: vairākās brīvības atņemšanas iestādēs, tostarp arī slēgta tipa cietumos, šādu priekšmetu glabāšana tiek atļauta, veicot individuālu izvērtējumu. Kārtība, kādā tiek pieņemts lēmums par reliģiskā priekšmeta glabāšanu, izvērtējot konkrētā priekšmeta pazīmes un citus individuālus apstākļus, pati par sevi ir uzskatāma par notiesātā pamattiesības mazāk ierobežojošu līdzekli. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka šādā veidā leģitīmais mērķis tiktu sasniegts mazākā mērā nekā vispār aizliedzot glabāt reliģiskos priekšmetus. Vēl jo vairāk, fakts, ka šāda prakse atsevišķās brīvības atņemšanas iestādēs jau pastāv, norāda uz to, ka reliģiskie priekšmeti nerada tik lielu apdraudējumu sabiedrības drošībai un citu cilvēku tiesībām, lai to glabāšana tiktu aizliegta pilnībā. 14.2. Likumdevēja dotajā deleģējumā Ministru kabinetam noteikt brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus nav saskatāms likumdevēja nolūks šādā veidā ierobežot notiesāto reliģiskās pārliecības paušanas brīvību. Latvijas Sodu izpildes kodeksā Ministru kabinets ir vispārīgi pilnvarots noteikt, kādus priekšmetus notiesātie var glabāt pie sevis. Izstrādājot attiecīgo regulējumu, Ministru kabinetam ir pienākums ņemt vērā personu pamattiesības, tajā skaitā reliģiskās pārliecības brīvību. Ministru kabinetam bija iespēja izvēlēties citu veidu, kā regulēt jautājumu par brīvības atņemšanas iestādēs glabājamiem priekšmetiem. Piemēram, izstrādāt to priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajiem ir aizliegts glabāt. Tāpat var definēt kritērijus, pēc kuriem izšķirams, kādu priekšmetu glabāšana aizliedzama, vai uzskaitīt tos priekšmetus, kuru glabāšana ir atļauta, vienlaikus paredzot iespēju lemt par citu priekšmetu glabāšanu, ja to lūdz notiesātais. Turklāt Pielikuma 2. punkts noteic, ka to priekšmetu kopējais svars, kurus notiesātajiem ir atļauts glabāt, nedrīkst pārsniegt 30 kilogramus. Atsevišķiem priekšmetiem paredzēts arī izmēru ierobežojums. Arī šāds priekšmetu svara un izmēra ierobežojums, kuru var uzskatīt par personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli, kalpotu leģitīmā mērķa sasniegšanai un ļautu izvairīties no tādas situācijas, ka notiesātais vēlas glabāt kādu noteikumiem neatbilstošu reliģisko priekšmetu. 14.3. Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). Līdz ar to secināms, ka pastāv notiesātā pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi un no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums nav nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai.