15. Article

Arī no Eiropas cietumu noteikumiem izriet valsts pienākums nodrošināt notiesātajiem iespēju glabāt reliģiskos priekšmetus. Eiropas cietumu noteikumu 29.2. punkts paredz: cik vien tas iespējams, notiesātajiem nosakāms tāds režīms, lai tie citastarp varētu nodoties savai reliģiskajai pārliecībai (to practice their religion), kas ietver arī nepieciešamību izmantot reliģiskos priekšmetus. Atsevišķos gadījumos brīvības atņemšanas iestādes lēmums atļaut notiesātajam glabāt kādu reliģisko priekšmetu ir novērsis Satversmes 99. pantā paredzēto pamattiesību aizskārumu. Tādēļ apstākļu individuāla izvērtēšana ir vērtējama atzinīgi. Tomēr prakse dažādās brīvības atņemšanas iestādēs atšķiras, jo kārtība, kādā notiesātajiem atļaut vai aizliegt glabāt reliģiskos priekšmetus, nav noteikta normatīvajā aktā. Līdz ar to ir iespējams, ka pret personām, kuras atrodas līdzīgos apstākļos, attieksme ir atšķirīga un var rasties tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumi. Tādēļ Ministru kabinetam ir pienākums noteikt vienotus principus, lai brīvības atņemšanas iestāžu praksi padarītu atbilstošu pamattiesību prasībām. Vienlaikus jāņem vērā arī doktrīnā norādītais, ka atsevišķos gadījumos notiesātie reliģijas brīvību var izmantot kā ieganstu citu mērķu sasniegšanai, piemēram, lai iegūtu priekšrocības, kas viņiem citādi nebūtu pieejamas [sk. van Dijk P. et al. (eds). Theory and Practice of the European Convention on Human Rights. 4th ed. - Antwerpen, Oxford : Intersentia, 2006, p. 313]. Tāpēc Satversmes tiesa neapšauba nepieciešamību noteikt zināmus ierobežojumus reliģisko priekšmetu glabāšanai. Normatīvajam regulējumam ir jādod brīvības atņemšanas iestādes administrācijai iespēja lemt par atļauju vai aizliegumu notiesātajiem glabāt reliģiskos priekšmetus, ņemot vērā konkrētā gadījuma individuālos apstākļus, un vienlaikus jāpanāk, ka prakse ir balstīta uz vienotiem principiem. Šāds risinājums nodrošinātu to, ka labums, ko no indivīda pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Tādējādi no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 99. pantam.