3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - norāda, ka reliģijas brīvība sevī ietver tiesības uz iekšējo ticību, kas ir absolūtas tiesības, un tiesības uz reliģiskās pārliecības paušanu, kas nav absolūtas tiesības. Reliģiskās pārliecības paušanu varot ierobežot ar likumu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai uzturētu sabiedrisko drošību, aizsargātu sabiedrisko kārtību, veselību, tikumību vai arī citu cilvēku tiesības un brīvības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 9. pants aizsargā nevis katru darbību, kuru cilvēks veic, balstoties uz saviem reliģiskajiem uzskatiem, bet vienīgi tādas darbības, kas veido reliģiskās pārliecības paušanu vispārīgi akceptētā veidā, piemēram, dievkalpojumus. Turklāt, izmantojot reliģijas brīvību, indivīdam esot jāņem vērā tās situācijas specifika, kurā viņš atrodas. Ministru kabinets norāda: no baznīcu tiesību aspekta raugoties, reliģiska kulta priekšmetu lietošana netiek atsevišķi nošķirta vai kā citādi akcentēta. Turklāt šādi priekšmeti ne vienmēr esot nepieciešami reliģiskās pārliecības paušanai. Aizliedzot notiesātajam glabāt un izmantot lūgšanu krelles, netiekot pārkāptas viņa tiesības brīvi pievērsties attiecīgajai reliģijai un piekopt attiecīgus rituālus. Notiesātā pamattiesību ierobežojums, kas liedz glabāt pie sevis kamerā un lietot reliģiskos priekšmetus, esot noteikts, balstoties uz likumu, jo Noteikumi Nr. 423 esot izdoti likumā noteiktajā kārtībā un atbilstoši Saeimas deleģējumam. Noteikumos Nr. 423 ietvertais regulējums esot vērsts uz kārtības nodrošināšanu brīvības atņemšanas iestādē. Esot nepieciešams ierobežot notiesātajiem pie sevis glabājamo priekšmetu veidus un apjomus un atļaut notiesātajiem pie sevis glabāt minimālu daudzumu priekšmetu, kas nepieciešami higiēnas uzturēšanai un personas pamatvajadzību apmierināšanai. Līdz ar to visus pārējos priekšmetus, tajā skaitā reliģiskos priekšmetus, glabāt esot aizliegts. Tāpat par pamatotu mērķi esot atzīstama citu notiesāto, kā arī personāla tiesību un drošības aizsardzība. Ministru kabinets norāda, ka brīvības atņemšanas sods pats par sevi ietver tam raksturīgus pamattiesību ierobežojumus, ciktāl tas nepieciešams soda mērķa sasniegšanai. Kriminālsods kā valsts piespiedu mehānisms tiekot īstenots ne tikai kā noteiktu rīcības iespēju atņemšana un tiesību ierobežošana, lai labotu notiesāto, bet arī kā speciālās un ģenerālās prevencijas līdzeklis, respektīvi, kriminālsoda mērķis esot pasargāt notiesāto no jaunu kriminālnodarījumu izdarīšanas un likt arī citiem sabiedrības locekļiem atturēties no noziegumiem. Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot jāvērtē kontekstā ar citām reliģiskās pārliecības paušanas iespējām, kas notiesātajiem tiekot nodrošinātas brīvības atņemšanas iestādēs. Garīgās aprūpes pasākumi notiesātajiem tiekot organizēti šādos virzienos: dievkalpojumi, koncerti, reliģiskās literatūras izpētes nodarbības, reliģiska satura filmu demonstrēšana un individuālas pastorālās sarunas. Arī likumā noteiktā kārtībā reģistrētās reliģiskās organizācijas piedaloties notiesāto garīgajā aprūpē. Izvērtējot sodu izpildi reglamentējošās normas, esot konstatējams, ka starptautiskās cilvēktiesības neparedz obligātu valsts pienākumu garantēt katra notiesātā vēlmēm atbilstošu reliģijas brīvības īstenošanas kārtību brīvības atņemšanas iestādē, tostarp tiesības glabāt pie sevis reliģiskos priekšmetus, bet uzliek valstij pienākumu iedzīvināt tiesību uz reliģijas brīvību būtību un vispārējo saturu. Līdz ar to normatīvie akti nodrošinot notiesātajam reliģijas brīvības minimumu un ierobežojums esot samērīgs.