7. Article

Satversmes 99. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts." 7.1. Domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība ir viena no nozīmīgākajām vērtībām demokrātiskā sabiedrībā. Šī brīvība aptver dažāda veida reliģiskus, nereliģiskus un ateistiskus uzskatus, kā arī tiesības pieņemt reliģiju vai nepiederēt ne pie vienas reliģijas. Reliģiskā pārliecība šā panta izpratnē ir tulkojama plaši. Turklāt aizsargāta tiek ne vien reliģiskās pārliecības esamība, bet arī tās paušana. Atklājot Satversmes 99. panta saturu, Satversmes tiesai jāņem vērā starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un to piemērošanas prakse. Satversmes 99. pantam līdzīga norma ir ietverta Konvencijas 9. pantā un Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 18. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) atzinusi, ka tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Šo tiesību reliģiskā dimensija ir svarīgs elements, kas veido ticīgo identitāti un dzīves uzskatus, bet tā ir vērtība arī ateistiem, agnostiķiem, skeptiķiem un nepārliecinātajiem (sk., piemēram, ECT 2001. gada 13. decembra sprieduma lietā "Metropolitan Church of Bessarabia and Others v. Moldova", iesniegums Nr. 45701/99, 114. punktu un 2006. gada 5. oktobra sprieduma lietā "The Moscow Branch of the Salvation Army v. Russia", iesniegums Nr. 72881/01, 57. punktu). 7.2. Satversmes 116. pants nosaka: "Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu." Tāpat kā no Konvencijas 9. panta un Pakta 18. panta, arī no Satversmes 99. panta, aplūkojot to kopsakarā ar Satversmes 116. pantu, izriet, ka tiek nošķirts reliģiskās pārliecības iekšējais aspekts (forum internum) un tiesības nodoties reliģijai jeb reliģiskās pārliecības paušana kā tiesību uz reliģijas brīvību ārējā izpausme (forum externum). ECT norādījusi: lai gan reliģijas brīvība primāri ir cilvēka iekšējās apziņas jautājums, tomēr tā attiecas arī uz tiesībām nodoties savai reliģijai jeb paust savu reliģiju (sk. ECT 1993. gada 25. maija sprieduma lietā "Kokkinakis v. Greece", iesniegums Nr. 14307/88, 31. punktu). Satversmē nav dots skaidrojums jēdzienam "reliģiskās pārliecības paušana", savukārt Konvencijas 9. pantā un Pakta 18. pantā norādīts, ka reliģiskās pārliecības paušana ietver kultu piekopšanu, reliģisku un rituālu ceremoniju izpildīšanu un mācību sludināšanu. ANO Cilvēktiesību komiteja Vispārējā komentārā Nr. 22 par tiesībām uz domu, apziņas un reliģijas brīvību (turpmāk - Vispārējais komentārs Nr. 22) norādījusi, ka reliģiskās pārliecības paušana ietver arī reliģisko priekšmetu lietošanu (sk. ANO Cilvēktiesību komitejas 1993. gada 30. jūlija Vispārējā komentāra Nr. 22 par tiesībām uz domu, apziņas un reliģijas brīvību 4. punktu, http://www.unhchr.ch/tbs/doc.nsf/0/9a30112c27d1167cc12563ed004d8f15, aplūkots 2011. gada 1. martā). Saskaņā ar Satversmes 116. pantu ierobežojama ir vienīgi reliģiskās pārliecības paušana, nevis Satversmes 99. pantā minētās tiesības kopumā. Domas un apziņas brīvības ārējie aspekti ir cieši saistīti ar Satversmes 100. pantā garantēto vārda brīvību un pakļaujami demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamiem ierobežojumiem. Tādējādi domas, apziņas un reliģiskās pārliecības iekšējās izpausmes nav ierobežojamas. Līdzīgu pieeju ir atzinusi gan ECT (sk. ECT sprieduma lietā "Kokkinakis v. Greece" 33. punktu), gan ANO Cilvēktiesību komiteja (sk. Vispārējā komentāra Nr. 22 3. un 4. punktu).