9. Article

Tāpat kā saistībā ar ikvienu pamattiesību, arī attiecībā uz reliģijas brīvības ievērošanu, aizsargāšanu un nodrošināšanu valstij ir gan pozitīvie, gan negatīvie pienākumi. Izskatāmajā lietā valsts ar savu aktīvo rīcību, proti, aizliedzot Pieteikuma iesniedzējam glabāt lūgšanu krelles, ierobežojusi reliģiskās pārliecības paušanas brīvību. Ministru kabinets un Ieslodzījuma vietu pārvalde uzskata, ka Satversmes 99. panta pārkāpums nav noticis, jo notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas citas reliģiskās pārliecības paušanas iespējas - dievkalpojumi, koncerti, reliģiskās literatūras izpētes nodarbības. Tomēr izšķiroša nozīme ir nevis tam, ka valsts izpildījusi atsevišķus savus pozitīvos pienākumus, bet gan tam, vai noteiktais ierobežojums ir tiesisks. Līdz ar to izvērtējams, vai ar apstrīdēto normu valsts nav pārkāpusi savu pienākumu atturēties no Satversmes 99. pantā noteikto pamattiesību aizskaršanas. Lai secinātu, vai šāds ierobežojums ir tiesisks, Satversmes tiesai jāizvērtē: 1) vai tas noteikts ar likumu vai uz likuma pamata; 2) vai tam ir leģitīms mērķis; 3) vai tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 8. punktu).