10. Article

Vienošanās Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē Atbilstoši Konkurences likuma 11.pantam ne visas vienošanās ir uzskatāmas par aizliegtām. Saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta otro daļu vienošanās var tikt atzīta par spēkā esošu, ja vienošanās veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanu vai ekonomisko attīstību, radot labumu patērētājiem, turklāt vienošanās: 1. neuzliek attiecīgajiem tirgus dalībniekiem ierobežojumus, kuri nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai; 2. nedod iespēju likvidēt konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus daļā. Izvērtējot vienošanās atbilstību Konkurences likuma 11.panta otrajai daļai, vienīgi objektīvi novērtējami ieguvumi var tikt ņemti vērā un tikai tādi, kuri pēc to rakstura ir radījuši labumu patērētājiem, piemēram, individuāli bankas izmaksu ietaupījumi, kuri vairojuši vai vairo bankas ienākumus, nav svarīgi Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē. Tāpat sasniegtajai efektivitātei ir jābūt skaidrai cēloniskai saiknei ar vienošanos, kā arī ir jābūt skaidri konstatējamam, ka attiecīgā efektivitāte ir sasniegta. Ieguvumu apmēram jāatsver negatīvās sekas konkurencei. Vienošanās ir ne tikai jārada ieguvumi. Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē vienošanās radītos ieguvumus pietiekamā apmērā ir jāsaņem patērētājiem, kas šajā lietā ir gan karšu turētāji, gan tirgotāji, turklāt labumi bija jāsaņem visiem patērētājiem, kā arī patērētāju labuma apmēram ir jāatsver vienošanās radītās negatīvās sekas konkurencei. Ierobežojumu nepieciešamības kritērija izpildīšanai jānoskaidro, vai ar vienošanos noteiktais ierobežojums bija nepieciešams, lai sasniegtu ieguvumus. Tādējādi jākonstatē, ka iespējamos ieguvumus nebūtu iespējams sasniegt bez vienošanās un no tās izrietošajiem negatīvajiem efektiem. Kā izriet no Konkurences likuma 11.panta otrajā daļā noteiktā, lai vienošanos atzītu par spēkā esošu, jāizpildās visiem iepriekšminētajiem kritērijiem kopā. Ja kaut viens no kritērijiem neizpildās, vienošanās atzīstama par aizliegtu. Tā kā vienošanās, kuras ietilpst 11.panta tvērumā, vienmēr ierobežo konkurenci, no kā labumu gūst vienošanās dalībnieki, tad pierādīšanas nasta gulstas uz tirgus dalībniekiem, kas vēlas iegūt labumu no vienošanās. Kā apliecina iepriekš lēmuma 9.1.5.punktā konstatētais, 2002.gada VISA un MC līgumos nosakot MIF, bankas vadījās pēc maksājumu karšu organizāciju noteiktajām likmēm, nevērtējot savas individuālās izmaksas. Tāpat bankas rīkojās, nosakot komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu ATM. Tas nozīmē, ka bankas, vienojoties par komisijas maksu apmēru faktiski nevērtēja, vai vienošanās veicinās preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanas vai ekonomisko attīstību un radīs labumu patērētājiem. Neatkarīgi no minētā Konkurences padome izvērtē banku sniegtos pierādījumus, lai noskaidrotu, vai vienošanās ir konstatējama kā tāda, kura varētu atbilst Konkurences likuma 11.panta otrajai daļai. Tā kā vienošanās periods ir no 2002.gada līdz 2010.gadam, lietā izvērtējams, vai vienošanās minētajā laika periodā bija atzīstama par spēkā esošu Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē. 10.1. Starpbanku komisijas maksa (MIF) 10.1.1. Preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanas vai ekonomiskās attīstības veicināšana Konkurences padome lietā ir saņēmusi vairākas LKA un banku vēstules, kurās bankas norāda uz pozitīviem efektiem, kurus radīja karšu maksājumu sistēma Latvijas tautsaimniecībai kopumā. Bankas norāda, ka karšu maksājumu sistēma: 1. aizvietoja dārgāku maksājumu instrumentu skaidru naudu, jo pastāv vispārpieņemts uzskats, ka karšu maksājumi ir efektīvāki par skaidras naudas maksājumiem, izņemot maza apjoma maksājumus, kur maksājums ar skaidru naudu izmaksā mazāk; 2. samazināja maksājumu instrumentu vienības izmaksas mēroga efekta dēļ; 3. radīja citus efektus - samazināja ēnu ekonomiku, jo palielinājās "legālās" naudas aprite, naudas izsekojamība, samazinājās noziegumu skaits, kuri bija saistīti ar skaidras naudas apgrozību, veicināja tirdzniecību internetā, paaugstināja naudas līdzekļu turēšanas drošību. Izvērtējot banku sniegto informāciju40, jāsecina, ka kopumā, pieaugot karšu maksājumu skaitam, rodas izmaksu ekonomija no mēroga efekta un pie noteikta karšu maksājumu apjoma skaidras naudas apkalpošanas izmaksas var pārsniegt karšu maksājumu apkalpošanas izmaksas. Tāpat ir ticami, ka karšu lietošanas pieaugums radīja vairākus netiešus efektus, tai skaitā samazināja ēnu ekonomiku, uzlaboja naudas līdzekļu turēšanas drošību u.c. efektus. Tomēr lietā primāri nav izvērtējams jautājums, vai karšu maksājumu sistēma pati par sevi veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību, bet gan vai MIF ir veicinājusi preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību, t.i. nepieciešami pierādījumi, ka MIF ir cēloniska saikne ar karšu izplatības pieaugumu. Bankas norāda, ka, lai maksimizētu maksājumu sistēmas atdevi, ir jāveicina gan karšu turētāju, gan tirgotāju pieprasījums pēc karšu maksājumiem, t.i., lai karšu maksājumu izplatība tiktu veicināta, jāstimulē gan maksājumu karšu izdošana, gan karšu maksājumu pieņemšana, tādējādi, jo vairāk būs karšu maksājumus pieņemošu tirgotāju, jo vairāk pircēji būs ieinteresēti izmantot maksājumu kartes, un otrādi, jo vairāk būs karšu turētāji, jo vairāk tirgotāji būs ieinteresēti pieņemt karšu maksājumus tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietās. Bankas ir norādījušas uz MIF kā uz karšu turētāju un tirgotāju pieprasījumu balansējošu mehānismu, jo MIF segto izmaksu attiecināšana tieši uz patērētāju, kas būtu jādara MIF neesamības gadījumā, kavētu karšu izplatību Latvijā, jo karšu turētāju pieprasījums jutīgāk reaģē uz cenu izmaiņām. Bankas norāda, ka MIF ir mehānisms, lai izmaksas un ieguvumus divpusējā tirgū starp pusēm sadalītu līdzīgi, tādējādi veicinot lietotāju skaita pieaugumu abās pusēs. Bankas norāda, ka lielākās sistēmas izmaksas veidojas izdošanas pusē, tādējādi MIF novirzīšana par labu izdevējbankām veicina karšu lietotāju skaita pieaugumu. Banku ieskatā MIF apmēra noteikšanai izmantojams Bakstera divpusējā tirgus modelis41, lai izlīdzinātu izmaksas starp izdevējdarbību un pieņēmējdarbību. Bankas uzskata, ka, vadoties no Bakstera modeļa un aprēķinot vienotu starpbanku komisijas maksu, izdalot izmaksas starp karšu izdošanu un pieņemšanu un ienākumus novirzot par labu tai pusei, kurai ir lielākas izmaksas, kā arī veicot šķērssubsidēšanu starp izdevējdarbību un pieņēmējdarbību, tiek stimulēta karšu izdošana un pieņemšana jeb karšu maksājumu izplatība. Izvērtējot banku piedāvātā modeļa piemērojamību maksājumu karšu izplatības pieauguma sasniegšanai, Konkurences padome norāda, ka Bakstera modelī tiek pieņemts, ka banku starpā pastāv efektīva konkurence, kas nozīmē, ka visas bankas ir vienlīdz efektīvas un konkurētspējīgas, kā arī ka visi tirgotāji ir vienlīdzīgi un vienādi saņem labumu. Kā konstatēts iepriekš lēmuma 8.2. un 8.3.punktā, izdošanas un pieņemšanas tirgi ir augstu koncentrēti un izdošanas un pieņemšanas tirgos dominē trīs bankas, tādēļ teorētiska modeļa izmantošana pieprasījuma līdzsvarošanai izdošanas un pieņemšanas tirgos nav lietderīga, jo faktiskie tirgus apstākļi būtiski atšķiras no tā kā tiek pieņemts, aprēķinot un piemērojot MIF karšu izplatības sasniegšanai. Banku MIF ienākumu un izdevumu starpība (skatīt 17.tabulu) apliecina, ka pat lielo pieņēmējbanku saņemtā un samaksātā MIF starpība ir negatīva, turpretī MIF saņem bankas, kuras nedarbojas pieņemšanas tirgū, un atbilstoši tirgus struktūrai izdošanas un pieņemšanas tirgos lielākos ienākumus no MIF gūst Swedbank, tādējādi MIF drīzāk rada pieprasījuma nesabalansētību, jo nerada motivāciju lielākās pieņēmējbankas darboties pieņemšanas tirgū, kā arī, ievērojot tirgus struktūru, citas bankas iesaistīties pieņemšanas tirgū. 17.tabula. Banku saņemtā un samaksātā MIF starpība (LVL) 2009.gadā (*) Ievērojot iepriekšminēto, secināms, ka MIF noteikšana, izmantojot teorētisku modeli kā karšu izdošanu un pieņemšanu līdzsvarojošu mehānismu pie konkrētās tirgus struktūras, neattaisno konkurences ierobežojumu, ko MIF rada pieņemšanas tirgū, fiksējot būtisku MSC daļu. To faktiski apliecina informācija lēmuma 8.3.punktā, kurā konstatēts, ka pieņemšanas tirgū darbojas mazāks skaits banku, nekā izdošanas tirgū. Bankas iesniedza lietā uz Bakstera modeļa balstītu MIF aprēķinu - POS pētījumu. Tomēr izmaksu segšana nevar būt vienīgais iemesls MIF noteikšanai, jo maksājumu karšu sistēmas izmaksas iespējams segt arī bez MIF. Tā kā izmaksas bankām ir atšķirīgas un laikā mainīgas, tad karšu izplatības veicināšanai nevajadzētu būt vienīgi saiknei ar izmaksu segšanu. Kā jau Konkurences padome norādīja bankām 06.05.2010. vēstulēs, izmaksas nevar būt vienīgais rādītājs optimāla līdzsvara starp karšu izdošanu un pieņemšanu noteikšanai. Ja bankai pietiekamu stimulu izdot kartes rada gan citi ienākumi (kredītu procenti, valūtas konvertācijas maksa, piemērotās soda maksas u.c.), gan izmaksu samazināšanās, palielinoties elektroniskai datu apstrādei un samazinoties darbaspēka un citu resursu apjomam, gan citu produktu (karšu kredītu) pārdošanas iespējas uzlabošanās, tad MIF var būt pārmērīga un drīzāk kavēt karšu maksājumu izplatību, ņemot vērā, ka MIF rada būtiskas papildu izmaksas pieņemšanas tirgū, negatīvi ietekmējot karšu maksājumu izplatību, kā arī MIF vispār var nebūt nepieciešama. Konkurences padome uzsver, ka ieņēmumi un citi izdevējbanku ieguvumi līdz ar karšu izdošanu ir pietiekams stimuls, lai kartes tiktu izdotas, nesaņemot MIF. Bankas nav norādījušas, ka šādi stimuli nepastāv, un nav sniegušas pierādījumus par to, tieši otrādi, vairākas bankas ir iesniegušas lietā pierādījumus, ka bankām bija pietiekami spēcīgi stimuli izdot kartes bez MIF. Bankas norāda, ka: 1. pakalpojumi, kas saistīti ar maksājumu kartēm, ir tik ļoti izplatīti tirgū, ka bankas bez tiem nav konkurētspējīgas Latvijas un plašākā tirgū banku pakalpojumu jomā, un 2. norēķinu karšu izdošanu bankas uzlūko kā instrumentu klientu piesaistīšanai, kas ir karšu izdošanas pievienotā vērtība, tādēļ tās var pieļaut, ka ienākumi no karšu biznesa nesedz izdevumus.42 Vairākas bankas lietā ir iesniegušas informāciju, kas apliecina, ka to karšu bizness nav rentabls vai ir ar zemu rentabilitāti43, tomēr, ievērojot iepriekš konstatētos banku stimulus izdot kartes, bankas faktiski neuzlūko karšu tirgu kā primāro peļņas gūšanas avotu. Ņemot vērā banku norādīto informāciju par konkrētu banku ilgstošu negatīvu rentabilitāti operācijās ar maksājumu kartēm, banku rīcība, ilgstoši ciešot zaudējumus un vienlaicīgi turpinot karšu izdošanu, nebūtu citādi izskaidrojama, kā vienīgi ar citu stimulu esamību. Ja MIF mērķis būtu veicināt karšu izplatību, tad būtu jābūt konstatējamai MIF saiknei ar karšu izplatību veicinošu sistēmu, tomēr šāda saikne nav konstatējama, kādēļ MIF ir izpaudies kā banku papildu ienākums. Bankas Vēstulē Nr.215 (16.lpp. 1.att.) norāda, ka karšu darījumu skaits uz vienu cilvēku Latvijā ir pastāvīgi audzis tieši kopš 2002.gada, tādējādi demonstrējot MIF stimulējošo ietekmi uz karšu maksājumu skaita pieaugumu. Turpat bankas norāda arī uz karšu maksājuma apjoma pieaugumu, kas straujāks kļuva tieši pēc vienošanās. Konkurences padome norāda, ka karšu maksājumu skaita pieaugumu noteica citi apstākļi (skatīt lēmuma 8.1.punktu). Jebkurā gadījumā Vēstules Nr.215 1.attēls demonstrē vienmērīgu karšu maksājumu uz vienu cilvēku skaita pieaugumu jau no 2001.gada. Tāpat jāņem vērā, ka VISA un MC līgumi stājās spēkā 01.12.2002., tādējādi vienošanās rezultātā noteiktajai MIF nevarēja būt īpaša sakara ar karšu maksājumu skaita pieaugumu 2002.gadā. Vēstules Nr.215 1.attēla informācija demonstrē, ka vienmērīgs karšu maksājumu uz vienu cilvēku Latvijā skaita pieaugums turpinājās līdz pat 2005.gadam. Tāpat jāievēro, ka pirms VISA un MC līgumiem arī pastāvēja MIF, un, skatot kopsakarā banku minētos argumentus, būtu jāpieņem, ka iepriekšējā MIF nav veicinājusi karšu izplatību. Ņemot vērā lēmuma 8.1.punktā konstatēto karšu skaita un ekonomiskās izaugsmes vai krituma saikni un publiski pieejamo informāciju, jāsecina, ka papildus banku iniciatīvām karšu skaita izmaiņas, kā arī darījumu skaita un apjoma izmaiņas, tai skaitā, būtiski ietekmēja valsts cīņa ar "aplokšņu algām", budžeta iestāžu pāreja uz darba algu izmaksu ar pārskaitījumu bankas kontā44 un ekonomiskā izaugsme Latvijā, un MIF nebija saiknes ar karšu izplatības pieaugumu Latvijā. Bankas Vēstulē Nr.215 (19.lpp.) norāda, ka fakts, ka vienošanās rezultātā noteiktās MIF ir zemākas nekā VISA un MasterCard noteiktās MIF, kuras būtu piemērojamas vietējo MIF neesamības gadījumā, kā arī zemākas nekā MIF citās valstīs, pierāda MIF cēlonisku saikni ar sasniegto efektivitāti. Bankām norādot, ka VISA un MasterCard MIF piemērošanas gadījumā tirgotājiem būtu nācies maksāt ievērojami vairāk, saprotams, ka sasniegtā efektivitāte ir zemāka MIF. Konkurence padome norāda, ka, pat ja vietējā MIF būtu noteikta zemāka, banku norādītajam ietaupījumam nav saiknes ar ekonomiska rakstura efektivitāti kā tādu un secīgi arī nav cēloniskas saiknes ar faktiski piemēroto MIF. Preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanas vai ekonomiskās attīstības attiecīgajai efektivitātei jābūt cēloniskai saiknei ar vienošanās rezultātā faktiski noteikto MIF. Bankas Vēstulē Nr.215 (25.lpp.) atzīmē, ka Vienotās eiro maksājumu zonas izstrādes ietvaros Regulā Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem Kopienā ir paredzēts noteikt MIF tiešā debeta darījumiem pārejas periodā līdz 01.11.2012., lai veicinātu SEPA tiešā debeta shēmas ieviešanu45, un ka tāpat ar MIF tika sekmēta karšu maksājumu sistēmas ieviešana Latvijā. Konkurences padome norāda, ka MIF piemērošana SEPA tiešā debeta shēmā neapliecina MIF atbilstību Konkurences likumam. Papildus banku norādītajam būtu jāatzīmē, ka no Regulas preambulas 11.punkta ir skaidri secināms, ka MIF noteikšana ir paredzēta kā izņēmums, lai radītu juridisku skaidrību par MIF piemērošanu pārejas periodā, ņemot vērā, ka pastāvēja dažādas prakses, kā arī lai dotu iespēju izstrādāt konkurences tiesībām atbilstošus noteikumus. Turpat ir īpaši uzsvērta MIF piemērošanas izmaiņu iespējamība konkurences tiesību piemērošanas rezultātā. Svarīgi uzsvērt, ka Eiropas Komisija kopumā ir atzinusi, ka MIF tiešā debeta darījumiem ierobežo konkurenci Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 101.panta pirmās daļas izpratnē un ka būtu ļoti grūti pierādīt, ka MIF tiešā debeta darījumiem būtu attaisnojama un nepieciešama efektivitātes aspektā, un ka tā izpilda citus 101.panta trešās daļas kritērijus, tādējādi jāpieņem, ka MIF tiešā debeta darījumiem pamatā neatbilst Eiropas Savienības konkurences noteikumiem ne vietējiem, ne pārrobežu darījumiem, vienlaicīgi norādot, ka minētais nebūtu automātiski attiecināms uz karšu darījumiem.46 Atšķirīgo faktisko apstākļu dēļ MIF karšu darījumiem Konkurences padome vērtē šajā lietā. Tāpat jānorāda, ka lietā analizētā MIF Latvijā ir bijusi spēkā vairāk nekā septiņus gadus, tādējādi vienošanās vairāk kā septiņu gadu garumā nevar tikt vērtēta kā pārejas perioda pasākums un papildus iepriekš norādītajiem iemesliem nav salīdzināma ar trīs gadu pārejas periodu SEPA tiešā debeta shēmas ieviešanai. Bankas norāda, ka, lai pierādītu, ka MIF ir cēlonis efektivitātes ieguvumiem, būtu nepieciešams eksperimentāls pētījums, kur dažām valstīm būtu noteikts viens starpbanku maksu mehānisms, bet citām atšķirīgs. Konkurences padome norāda, ka ar banku piedāvāto pētījumu nebūtu pierādāma MIF cēloniskā saikne ar karšu izplatību un efektivitātes ieguvumiem. Dažādās valstīs pastāv atšķirīgi faktiskie apstākļi, kuri ietekmē karšu izplatību, tai skaitā valdības lēmumi. Lai lietā pierādītu MIF cēlonisko saikni ar karšu izplatību, nepieciešami skaidri un pārbaudāmi pierādījumi, ka MIF patiesi šāds karšu izplatību veicinošs efekts visā VISA un MC līgumu darbības laikā ir bijis. Konkurences padome konstatē, ka bankas nav sniegušas pietiekamus pārbaudāmus pierādījumus, kuri apliecinātu, ka vienošanās par MIF par karšu maksājumiem POS terminālos un internetā veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē. 10.1.2. Patērētāju labums Ja nav pierādījumu par to, ka MIF veicina preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību, nevar novērtēt patērētāju saņemtos labumus. Neatkarīgi no tā, Konkurences padome izvērtē banku argumentus un to, vai banku darbībās ir saskatāma rīcība, kura atbalsta banku sniegtos argumentus. Bankas norāda, ka karšu turētāji ir saņēmuši labumu, jo: 1. karšu turētājiem bija jāmaksā mazāka daļa no kopējām karšu izmaksām nekā tirgotājiem, jo bankas šīs izmaksas atguva no tirgotājiem; 2. karšu turētāji varēja norēķināties ar jebkuras bankas karti pie jebkura tirgotāja; 3. samazinoties skaidras naudas lietošanas izmaksām, kuras rodas valstij, patērētāji ieguva no citiem valsts sniegtajiem pakalpojumiem, kuriem ieguvumus varēja novirzīt; 4. tirgotājiem un karšu turētājiem izmaksas par karšu maksājumu nebija lielākas kā izmaksas maksājot ar skaidru naudu par precēm. 5. mazāka noziedzība, iepirkšanās iespējas internetā; 6. bonusi, loterijas, atlaides veikalos, kas saistītas ar karšu lietošanu. Daļa banku norādīto argumentu ir pārāk vispārīgi (mazāka noziedzība, iepirkšanās iespējas internetā, karšu turētāju labumi no citiem valsts pakalpojumiem) un saistāmi ar labumiem, kurus kopumā dod karšu maksājumu sistēma, vai arī tie pilnībā neattiecas uz MIF (iespēju norēķināties ar jebkuru karti pie jebkura tirgotāja nodrošināja maksājumu sistēmu noteikumi, nevis MIF). Starpbanku komisijas maksa veido daļu no tirgotāja komisijas maksas (cenas) par karšu maksājuma pieņemšanas pakalpojumu. Tirgotāji, savukārt, MSC izmaksas iekļauj preču un pakalpojumu cenā, tādējādi sadārdzinot preču un pakalpojumu cenas. Līdz ar to MIF vispirms samaksā tirgotājs, bet faktiski to samaksā kartes turētājs. Vienlaicīgi nav pamata uzskatīt, ka tirgotājs, nosakot cenas, neņemtu vērā izmaksas, ko rada karšu pieņemšana, ņemot vērā, ka saimnieciskās darbības mērķis ir gūt peļņu un viens no peļņas gūšanas priekšnoteikumiem ir segt saimnieciskās darbības izdevumus. Līdz ar to karšu turētājs faktiski samaksāja gan karšu lietošanas maksu, gan MIF, tādējādi banku arguments, ka karšu turētāji maksāja mazāk, nav pamatots. Banku ieskatā karšu turētāji un tirgotāji ir saņēmuši labumu no skaidras naudas aizvietošanas ar karšu maksājumiem. Bankas argumentu pamato ar to, ka MIF visticamāk iztur "tūristu testu jeb tirgotāju vienaldzības testu"47 (turpmāk arī TVT), jo tirgotāji Latvijā ir devuši atlaidi par maksājumu ar skaidru naudu jeb prasījuši papildu maksu par maksājumu ar karti. Bankas atsaucas uz Eiropas Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta ekonomista H.Zengera atziņu, ka tūristu tests ir līdzvērtīgs atbilstoša uzrēķina48 testam, un norāda, ka tirgotāji Latvijā ir prasījuši pircējiem papildu maksu par karšu norēķinu un šādi uzrēķini Latvijā ir salīdzinoši plaši izplatīti49, kā arī tirgotāju uzrēķinu līmenis ir līdzīgs tam, kāds ir novērots valstīs, kur šādi uzrēķini nav aizliegti. H.Zengera teorētiskais salīdzinājums parāda, ka līdzsvars situācijā, kurā MIF ir noteikts brīvi un kurā tirgotājs noteiktu atbilstošu uzrēķinu, ir vienāds ar līdzsvaru jeb rezultātu situācijā, kur MIF ir noteikts saskaņā ar tūrista testu un uzrēķins nav atļauts. Tas ir, tūristu testa rezultātā noteiktā MIF simulē situāciju tirgū, kura rastos, ja tirgotāji netiktu atturēti no pareizu cenu signālu nodošanas karšu turētējiem brīvi noteikta MIF gadījumā. Tiek pieņemts, ka brīvi noteikta MIF un uzrēķina noteikšanas pieļaujamības gadījumā tirgotājs noteiktu dažādas preču cenas atkarībā no maksājuma instrumenta, tas ir, tirgotājs nosakot cenas, aprēķinātu preces izmaksas, tām pieskaitot maksājuma transakcijas izmaksas, kuras samazinātu par ieguvumu apmēru, ko dod konkrētais maksājuma instruments iepretim citam maksājuma līdzeklim. Ja ieguvumu apmērs nenosedz maksājuma transakcijas izmaksas, tirgotājs nosaka atbilstošu uzrēķinu, ja nosedz, uzrēķinu nenosaka. Līdzsvars tiek radīts arī tūristu testa gadījumā, kad no izmaksu viedokļa tirgotājam ir vienalga, kādu maksājumu instrumentu pieņemt norēķinam.50 Skatot banku argumentu kopsakarā ar H.Zengera atziņu par līdzsvaru, kas rodas atbilstoša uzrēķina un saskaņā ar TVT novērtētas MIF gadījumā, jāsecina tieši pretējais - ja tirgotāji ir prasījuši papildu maksu par karšu maksājumu vai devuši atlaidi par maksājumu ar skaidru naudu, tad, acīmredzot, konkrēto tirgotāju ieskatā karšu maksājuma transakcijas izmaksas bija augstākas nekā ieguvums no skaidras naudas aizvietošanas. Jānorāda, ka no tirgotāju labuma viedokļa, nosakot maksājumu ar skaidru naudu izmaksas, nebūtu ņemamas vērā valsts izmaksas par skaidras naudas emitēšanu, jo tās nerada tiešas izmaksas tirgotājiem. Pat, ja tirgotāji šīs izmaksas sedz netieši ar nodokļu maksājumiem, no tām nevar izvairīties, pieaugot maksājumiem ar kartēm. Jebkurā gadījumā maz ticams, ka tirgotāju uzrēķini un to apmērs Latvijā varētu norādīt, ka MIF izpilda TVT, jo tirgotāji Latvijā ir bijuši ierobežoti noteikt papildu maksu par konkrēta maksājuma instrumenta izmantošanu, kā arī nav pierādījumu, ka tirgotāju rīcību vadīja motivācija patiesi noteikt maksu par dārgāko maksājumu instrumentu, vadoties no ieguvumu novērtējuma starp dažādiem maksājuma līdzekļiem. Turklāt nav pietiekami, ka MIF tikai izpilda TVT, nepieciešami pierādījumi, ka MIF bija tāda, kura faktiski samazināja izmaksas un tādējādi deva labumu tirgotājiem salīdzinājumā ar citiem maksāšanas līdzekļiem. TVT ir tikai teorētiska metode, kurā cita starpā pieņem, ka visi tirgotāji ir vienādi, tādēļ saskaņā ar TVT novērtēta MIF vienam tirgotājam var dot labumu, bet citam nē. Tāpat, ievērojot tirgus struktūru un karšu izplatību, MIF kā tāda vispār var nebūt vajadzīga, vai tieši otrādi, iespējams, ka MIF var tikt atzīta par spēkā esošu saskaņā ar Konkurences likuma 11.panta otro daļu, ja pastāv pierādījumi, ka MIF veicina ekonomisko attīstību, nodod pienācīgu daļu ieguvumu patērētājiem, turklāt vienošanās neuzliek attiecīgajiem tirgus dalībniekiem ierobežojumus, kas nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai, kā arī nedod iespēju likvidēt konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus daļā. Šo un citu iemeslu dēļ fakts, ka MIF iztur TVT, neapliecina, ka banku vienošanās par MIF ir saderīga ar Konkurences likuma 11.panta otro daļu. Bankas norāda, ka karšu izplatības rezultātā no mēroga efekta iegūtais izmaksu samazinājums jeb labums tika nodots tirgotājiem zemāku MSC veidā, ņemot vērā, ka MIF veido daļu no MSC. Pēc banku veiktā aprēķina MSC ir vidēji samazinājušās no 2004.gada 1.pusgada līdz 2009.gadam debetkartēm par 0,80 procentpunktiem, bet kredītkartēm par 0,97 procentpunktiem (Vēstules Nr.215 29.lpp.). Konkurences padome norāda, ka ne visi tirgotāji ir saņēmuši labumu no MSC samazināšanas. Turklāt tie tirgotāji, kuriem MSC samazinājās, neieguva no MIF, bet ieguva MSC mainīgās daļas samazināšanas rezultātā. Ja MIF mērķis bija veicināt karšu izplatību, tad jābūt konstatējamai MIF saiknei ar karšu izplatību veicinošu sistēmu, ar tai sekojošu labumu nodošanu visiem karšu turētājiem un visiem tirgotājiem. Katra banka atšķirīgi attiecina izmaksas uz katru karti un piešķir vai nepiešķir labumu karšu turētājiem, kuri saistīti ar kartes lietošanu.51 Banku iesniegtā informācija apliecina, ka astoņas lielākās bankas vidēji uz karšu turētājiem ieturēja zemākas karšu lietošanas maksas, nekā to faktiskās izmaksas. Karšu lietošanas izmaksu samazinājums karšu turētājiem uz vienu karti no kopējām maksājumu karšu lietošanas izmaksām, ieskaitot ATM izmaksas, samazinājās no 7,37 LVL 2004.gadā līdz 4,91 LVL 2009.gadā (LKA 28.12.2010. vēstule Nr.4.3.-323/328). Pierādījumi neapliecina, ka maksas samazinājumam karšu turētājiem par karšu lietošanu ir saikne ar MIF. Konkurences padome neapšauba to, ka bankas ir veicinājušas karšu izplatības pieaugumu Latvijā gan rīkojot dažādas akcijas, gan nenosakot karšu gada maksas, kas kopumā deva labumu karšu turētājam. Tomēr, kā jau konstatēts lēmuma 9.punktā, bankām ir cita motivācija tā rīkoties ‑ galvenokārt, klientu piesaistīšanai, kuri vēlāk izmantos ne tikai bankas maksājumu kartes un veiks ar tām maksājumus, bet izmantos arī citus bankas pakalpojumus, maksājot komisijas maksas vai procentus. Būtu absurdi uzskatīt, ka bankas MIF neesamības gadījumā rīkotos pretēji un necenstos piesaistīt klientus katra savas stratēģijas ietvaros. Kā apliecina tirgotāju sniegtā informācija, tad galvenokārt tirgotāju komisija no bankas puses tika samazināta tikai, ja tirgotājs pats uzsāka sarunas ar banku, kas pierāda, ka bankām nebija konkrēta sistēma, kā tās nodod labumu visiem karšu turētājiem un tirgotājiem.52 Lai novērstu MIF būtisko ietekmi uz konkurenci pieņemšanas tirgū un motivētu tirgotājus pieņemt kartes, pieaugot karšu maksājumu apjomam un secīgi banku ienākumiem (skatīt 13.attēlu), MIF bija jāsamazinās. Tomēr visu VISA un MC līgumu darbības laiku MIF bija nemainīgs (skatīt 11., 12.tabulu), tādējādi ierobežojot mēroga radīto labumu nodot tirgotājiem, ņemot vērā, ka MIF noteica zemāko MSC robežu. (*) 13.attēls. Banku ienākumi no MIF (LVL) Izvērtējot visu iepriekšminēto, Konkurences padome nekonstatē pierādījumus, ka banku labumu piešķiršanai karšu turētājiem būtu saikne ar MIF kā banku ienākumu. Tā kā MIF fiksēja būtisku MSC daļu un noteica MSC zemāko līmeni, kas bija nemainīgs visā lietā vērtētajā laika periodā, tad tirgotāji un netieši karšu turētāji, pērkot preces un pakalpojumus, nav saņēmuši pietiekamu labumu, kas atsvērtu MIF negatīvo ietekmi uz konkurenci. 10.1.3. Ierobežojumi, kuri nav nepieciešami minēto mērķu sasniegšanai Bankas nav pierādījušas, ka MIF būtu skaidra saikne ar karšu maksājumu izplatību Latvijā, kā arī, ka patērētāji būtu saņēmuši labumu pietiekamā apmērā, lai attaisnotu ierobežojumus un būtisko ietekmi uz konkurenci. Ievērojot lēmuma 9.punktā konstatēto, Konkurences padome secina, ka ar vienošanos par MIF uzliktie ierobežojumi konkurencei nebija nepieciešami, jo vienošanās kavēja konkurenci, neveicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību un nesniedza labumu patērētājiem. Ievērojot iepriekš konstatēto, nav pamata uzskatīt, ka LKA un banku norādītie mērķi - karšu maksājumu izplatība un ar to saistītie ieguvumi - nebūtu sasniegti vai nav sasniedzami MIF neesamības gadījumā. Cita starpā attiecībā uz MIF Eiropas Komisija MasterCard lēmumā ir konstatējusi, ka lielākais transakciju skaits uz vienu iedzīvotāju ir Eiropas valstīs, kurās vietējā karšu maksājumu sistēma darbojas bez MIF. Atsaucoties uz MasterCard lēmuma 570.punktu, bankas Vēstulē Nr.215 (33.lpp.) norāda, ka MasterCard lēmumā pieminētā Somijas Pankkikorttti sistēma darbojas jau kopš 1979.gada un darījumu apjoms audzis vienmērīgi, turklāt tas noticis attīstītā ekonomikā. Tādēļ nav korekti Latvijas 2002.gada tautsaimniecību salīdzināt ar Somijas tautsaimniecību 2007.gadā, kad tika pieņemts MasterCard lēmums. Turpat bankas liek noprast, ka bez MIF Latvijā būtu gausa karšu norēķinu izplatība. Konkurences padome norāda, ka MasterCard lēmuma 570.punktā ir noteikts, ka debetkaršu maksājumu skaits Pankkikorttti sistēmā kopš 1979.gada ir ik gadu nepārtraukti pieaudzis, t.i., kopš sistēma uzsāka darbību, tādēļ MIF nepieciešamības kontekstā karšu maksājumu pieauguma fakts ir salīdzināms. Stabilu karšu maksājumu skaita pieaugumu Latvijā demonstrē arī Vēstules Nr.215 1.attēlā sniegtā informācija. Pat ja karšu maksājumu izplatību var ietekmēt tautsaimniecības attīstība, kā arī citi faktiskie apstākļi, Konkurences padomes secinājums ir pareizs, jo MasterCard lēmuma 697.punktā sniegtā informācija atklāj, ka arī "vecajās" Eiropas Savienības dalībvalstīs (Portugāle, Beļģija, Vācija, Itālija u.c.) - attīstītās ekonomikās karšu darījumu skaits uz vienu iedzīvotāju ir zemāks nekā sistēmās bez MIF. 10.1.4. Ietekme uz konkurenci ievērojamā konkrēto tirgu daļā Atbilstoši lēmuma 7., 9.1. un 9.3.punktā noteiktajam, vienošanās ietekmēja visus karšu darījumus ar VISA un MasterCard zīmolu kartēm, tādēļ konstatējama vienošanās ietekme uz konkurenci ievērojamā konkrēto tirgu daļā. 10.2. Daudzpusējā starpbanku komisijas maksa par skaidras naudas izsniegšanu ATM vai bankas filiālē un konta bilances apskati ATM No banku norādītā saprotams, ka vienošanās par MIF un komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanu ATM sasniegtā efektivitāte ir tāda, ka tā visiem karšu turētājiem nodrošināja brīvu pieeju visiem ATM, kā rezultātā karšu turētāji varēja izmantot lētāko skaidras naudas izņemšanas veidu, t.i., ATM, nevis dārgāko - bankas filiālē. Bankas norāda, ka pieeja visu banku ATM nodrošināja, ka bankām bija jāinvestē tikai daļā no visas Latvijas ATM un ka vienošanās par komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu ATM bija mehānisms, kā bankām dalīties investīciju izmaksās. Konkurences padome norāda, ka banku arguments nav izvērtējams starpbanku komisijas maksu sniegtās efektivitātes kontekstā, jo brīvu pieeju visiem ATM nodrošināja maksājumu sistēmu noteikumi (HACR, kas uzlika par pienākumu visām ATM bankām pieņemt jebkuras izdevējbankas karti), nevis starpbanku komisijas maksa. Tāpat vienotu komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu ATM nevar attaisnot vienīgi ar nepieciešamību atgūt investīcijas. Jebkurā gadījumā banku arguments par investīciju atgūšanu nav pieņemams vienotas komisijas maksas par skaidras naudas izsniegšanu ATM gadījumā, jo banku rīcība bija pretēja, jau no VISA un MC līgumu spēkā stāšanās ATM banku savstarpējos skaidras naudas izsniegšanas darījumus galvenokārt regulēja divpusēji līgumi ar zemākām starpbanku komisijām (skatīt2.pielikumu). Kā konstatēts lēmuma 9.2.2.punktā, divpusēju pārrunu rezultātā noteiktu komisijas maksu gadījumā un vienošanās neesamības gadījumā netiktu radīta banku kopēja sapratne par savstarpējām komisijas maksām, bankas koordinējošs efekts tirgū, pastāvētu konkurence ATM banku starpā, radot banku interesi piedāvāt visām bankām sava ATM tīkla pakalpojumus atbilstoši reālajām izmaksām un tādējādi ietekmējot komisijas maksas apmēru tirgū. Bankas varētu saņemt ATM pakalpojumu par tirgus cenu no ATM bankām un noteikt atbilstošu pakalpojuma maksu saviem klientiem. Izdevējbankas klienti, izvēloties vai neizvēloties izņemt skaidru naudu vai apskatīt konta bilanci citas bankas ATM, radītu konkurenci ATM banku starpā ATM pakalpojumu tirgū un saņemtu tās radītos ieguvumus. Līdz ar to Konkurences padome uzskata, ka bankas nav iesniegušas pierādījumus, kādā veidā vienošanās par komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai bankas filiālē pakalpojumiem un konta bilances apskates ATM pakalpojumu veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību un deva labumu patērētājiem Konkurences likuma 11.panta otrās daļas izpratnē. Kā norādīts lēmuma 9.2.2.punktā, vienošanās īpaši radīja negatīvu ietekmi ATM pakalpojumu tirgus sākuma stadijā, kad pircējam īpaši svarīga bija skaidras naudas izņemšanas iespēja ATM vai bankas filiālē. Pieaugot ATM skaitam un divpusējo līgumu skaitam, vienošanās par komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanu ATM vai bankas filiālē ietekme mazinājās, bet līdz pat VISA un MC līgumu darbības izbeigšanai nav noslēgti divpusēji līgumi starp visām bankām, kā arī ATM banku ienākumi no VISA un MC līgumos noteiktajām komisijas maksām 2010.gadā joprojām veido ievērojamu daļu (*) no kopējiem skaidras naudas izsniegšanas ATM darījumu ieņēmumiem. Ievērojot konta bilances apskates ATM pakalpojuma popularitāti patērētāju vidū un to, ka ATM ir būtisks banku konkurēšanas līdzeklis un konta bilances apskates pakalpojums faktiski ir saistīts ar skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu, vienošanās par maksu par konta bilances apskati ATM kavēja konkurenci ievērojamā konkrētā tirgus daļā.Tādējādi vienošanās nebija objektīvi nepieciešama. Tā kā bankas nav iesniegušas pierādījumus, Konkurences padome nekonstatē, ka vienošanās par komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai bankas filiālē un konta bilances apskates ATM pakalpojumiem veicināja preču ražošanas vai realizācijas uzlabošanos vai ekonomisko attīstību un ka vienošanās būtu devusi labumu patērētājiem. Bankas ir fiksējušas pakalpojumu cenas, tādējādi, tieši pretēji, ievērojot lēmuma 9.punktā konstatēto, patērētāji ir zaudējuši no cenu fiksēšanas. Līdz ar to vienošanās neattaisno konkurences ierobežojumu un nebija objektīvi nepieciešama.