11. Article

Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta pārkāpums Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punktā noteikts, ka ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, to skaitā vienošanās par tiešu vai netiešu cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem. Banku vienošanās Konkurences padomes ieskatā ir vērtējama kā tāda, kuras mērķis ir vērsts uz konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu, jo tā paredz vienošanos konkurentu starpā par vienotām pakalpojumu komisijas maksām (konkurenci ierobežojošais mērķis izriet no banku vienošanos satura). Kā nostiprināts Eiropas Savienības tiesas (bij. Eiropas Kopienas tiesa) judikaturā, konkurences tiesībās, vērtējot tā sauktos "mērķa ierobežojumus" [angļu val. - object restrictions, uzsvars liekams uz faktu, ka šādas vienošanās aptver nosacījumus, kas brīvas konkurences apstākļos, lēmumus pieņemot individuāli, iespējams, attīstītos citādāk. Citiem vārdiem sakot - mērķa ierobežojumi rada potenciālus vai faktiskus draudus mākslīgi izmainīt tirgus struktūru. Tā, piemēram, Eiropas Kopienas tiesa 06.10.2009. sprieduma apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P 63.punktā noteica: "Pirmkārt, no šīs tiesību normas nekādi neizriet, ka pret konkurenci vērsts mērķis ir tikai nolīgumiem, ar kuriem patērētājiem tiek atņemtas zināmas priekšrocības. Otrkārt, ir jāuzsver, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81.pants, kā arī pārējie Līgumā iekļautie konkurences noteikumi ir paredzēti ne vien lai aizsargātu konkurentu vai patērētāju intereses, bet arī lai aizsargātu tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi. Tādējādi nolīguma pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot tam, ka galapatērētājiem tiktu atņemtas efektīvas konkurences priekšrocības piedāvājuma vai cenu ziņā (skatīt pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā T‑Mobile Netherlands u.c., 38. un 39. punkts)." Konkurences "mērķa ierobežojumi" ir tie, "kuri jau pašā būtībā ir spējīgi potenciāli ierobežot konkurenci". (..) Spriedumā ANSEAU-NAVEWAM53 lietā Eiropas Kopienu tiesa konstatēja, ka apskatāmais līgums pēc mērķa bija konkurenci ierobežojošs, norādot, ka: "līguma mērķis, ņemot vērā tā noteikumus, juridisko un ekonomisko ietvaru, kādā tas tika noslēgts un pušu rīcību, ir vērsts uz jūtamu konkurences ierobežošanu kopējā tirgū. (..) Šī secinājuma pamatotību neietekmē fakts, ka visu līguma slēdzēju pušu nolūks nav bijis konkurences ierobežošana." Šo pašu viedokli tiesa atkārtoja lietā CRAM and Rhenzink54, kurā tiesa konstatēja: "Lai noskaidrotu vai līguma mērķis ir bijusi konkurences kavēšana, nav nepieciešams noskaidrot, kuras līguma slēdzējas puses iniciatīva ir bijusi jebkura konkrēta līguma punkta iekļaušanai līgumā, vai pierādīt, ka pusēm bijis šāds kopīgs mērķis līguma slēgšanas brīdī. Nozīme ir līguma mērķim kopumā, ekonomiskajā kontekstā, kādā līgumu paredzēts pildīt."55 Konkurences padomes ieskatā lietā vērtētā vienošanās ir definējama kā aizliegta vienošanās starp konkurentiem par pakalpojumu cenu noteikšanu. Vienlaicīgi Konkurences padome uzskata par nepieciešamu sniegt šādas vienošanās kvalifikācijas skaidrojumu, ņemot vērā konkrētās vienošanās būtību, Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību normatīvo regulējumu, judikatūru un līdzšinējo Konkurences padomes praksi. Konkurences likuma 11.pants nesniedz skaidrojumu par aizliegto vienošanos veidiem un kvalifikācijām, norādot vien, kādas vienošanās no to satura viedokļa ir aizliegtas. Sīkāk aizliegto vienošanos veidi, atkarībā no tā, vai vienošanās puses ir konkurenti (horizontālās vienošanās), vai tirgus dalībnieki, kas darbojas dažādos saimnieciskās darbības līmeņos (vertikālās vienošanās), skaidroti Ministru kabineta noteikumos, kas izdoti saskaņā ar Konkurences likuma regulējumu: MK 29.09.2008. noteikumi Nr.797. par atsevišķu vertikālo vienošanos nepakļaušanu Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktajam vienošanās aizliegumam; MK 29.09.2008. noteikumi Nr.798. par atsevišķu horizontālo sadarbības vienošanos nepakļaušanu Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā noteiktajam vienošanās aizliegumam (turpmāk- MK noteikumi Nr.798) ; MK 29.09.2008. noteikumi Nr.796. Kārtība, kādā nosakāms naudas sods par Konkurences likuma 11.panta pirmajā daļā un 13.pantā paredzētajiem pārkāpumiem (turpmāk ‑ MK noteikumi Nr.796). MK 29.09.2008. noteikumi Nr.797. netiks iztirzāti, jo lietā vērtētā vienošanās ir slēgta starp konkurentiem - tātad kvalificējama kā horizontālā vienošanās. MK noteikumu Nr.798. 2.1.apakšpunktā horizontālā sadarbības vienošanās skaidrota kā vienošanās starp esošiem vai potenciāliem konkurentiem par kopīgu darbību, lai efektivizētu saimniecisko darbību. Piemēri, kas ilustratīvi parāda ar šiem noteikumiem aptverto vienošanos būtību, izriet no noteikumu normām, tajos ietvertajiem piemēriem - vienošanās par kopīgu preces iepirkumu, pārdošanu vai izplatīšanu un kopīgu preces reklamēšanu, kuras nav pakļautas vienošanās aizliegumam, specializācijas vienošanās un vienošanās par kopīgas preces ražošanu, kuras nav pakļautas vienošanās aizliegumam u.c. Noteikumu formulējums iezīmē skaidru robežšķirtni starp atļautām sadarbības formām konkurentu starpā un tādām, kuru mērķis, gluži pretēji, ir tieši vērsts uz konkurences ierobežošanu. To apliecina, tajā skaitā, MK noteikumu Nr.798 2.9.apakšpunktā sniegtā horizontālā karteļa vienošanās definīcija kā pretnostatījums horizontālajām sadarbības vienošanām - vienošanās starp konkurentiem, kuras mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci starp tiem, tai skaitā vienošanās par tiešu vai netiešu cenu vai tarifu noteikšanu jebkādā veidā vai to veidošanas noteikumiem, kā arī par tādas informācijas apmaiņu, kura attiecas uz cenām vai realizācijas noteikumiem, vienošanās par ražošanas vai realizācijas apjomu, tirgu, tehniskās attīstības vai investīciju ierobežošanu vai kontroli, vienošanās par tirgus sadali, ņemot vērā teritoriju, pircējus, piegādātājus vai citus nosacījumus, un vienošanās par piedalīšanos vai nepiedalīšanos konkursos vai izsolēs vai par šīs darbības (bezdarbības) noteikumiem. Konkrētajā lietā analizētā banku vienošanās ne pēc satura, ne jēgas neatbilst horizontālās sadarbības vienošanās būtībai un tiesiskajam ietvaram, un līdz ar to nav pamatoti to vērtēt atbilstoši MK noteikumu Nr.798 2.10.apakšpunktam kā aizliegtu horizontālu sadarbības vienošanos, bet kā aizliegta vienošanās starp konkurentiem par pakalpojumu cenu noteikšanu tā vērtējama analoģiski MK noteikumu Nr.798 2.9.apakšpunktam. Lai gan Konkurences likums un tam pakārtotie normatīvie akti veidoti pēc analoģijas ar attiecīgajām Eiropas Savienības konkurences tiesību normām, jāatzīst, ka Latvijas regulējums atsevišķos aspektos ir šaurāks, kas skaidri iezīmējas, nonākot pie pārkāpuma kvalifikācijas, kam ir būtiska nozīme jebkurā lietā, veicot naudas soda aprēķinu. Proti - MK noteikumu Nr. 796 15.punktā noteikts strikts ietvars pārkāpuma kvalifikācijai - Pēc pārkāpuma veida par vieglu pārkāpumu uzskata aizliegtas vertikālās vienošanās un aizliegtas horizontālās sadarbības vienošanās, kā arī dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu mazumtirdzniecībā, par smagu pārkāpumu - dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un vertikālās vienošanās, kuru mērķis ir ierobežot pircēja iespēju noteikt tālākpārdošanas cenu, par sevišķi smagu pārkāpumu - horizontālās karteļu vienošanās un vienošanās, kuras satur ierobežojumus preču importam vai eksportam. Kā redzams no minētās tiesību normas, tā, nosakot naudas sodu, faktiski neatstāj iespēju konkrētu pārkāpumu kvalificēt citādāk, kā tikai uzskaitītajā veidā, kam konkrētajā lietā ir būtiska nozīme. Eiropas Savienības konkurences tiesībās nav šāda strikta ietvara, kas dod iespēju kvalificēt pārkāpumu atbilstoši konkrētajam gadījumam, jo ne visas situācijas iespējams aptvert ar precīzu tiesību normu. Tas īpaši raksturīgi ir konkurences tiesībām, kur pat pārkāpumus nosakošajos pantos, tajā skaitā 11.panta pirmajā daļā, norādītās pārkāpuma izpausmes minētas neizsmeļošā veidā - kā piemēri. Aizliegtas vienošanās starp konkurentiem par cenu noteikšanu (cenu fiksēšana, minimālo cenu noteikšana), to skaitā karteļa vienošanās, pieder pie smagākajām aizliegto vienošanos formām. Eiropas Savienības konkurences tiesībās karteļa definīcija nav sniegta, tā ir attīstīta Eiropas Komisijas lēmumu pieņemšanas praksē un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā. Karteļa jēdzienu parasti raksturo ne tikai konkurentu attiecīgas darbības, bet arī slepenība, kādā koordinācija tiek realizēta, konkurentiem apzinoties tiesiskās sekas, kādas var iestāties karteļa atklāšanas gadījumā. Eiropas Savienības tiesībās lietotais slepenā karteļa [secret cartel] jēdziens atrodams arī Eiropas Komisijas Paziņojumā par atbrīvojumu no soda naudas un soda naudas samazināšanu karteļu gadījumos, kur cita starpā noteikts: "Šajā paziņojumā ir noteikta shēma to uzņēmumu sadarbības atbalstīšanai Eiropas Komisijas izmeklēšanā, kuri piedalās vai ir piedalījušies slepenos karteļos, kas ietekmē Kopienu. Karteļi ir vienošanās un/vai saskaņotas darbības starp diviem vai vairākiem konkurentiem ar mērķi saskaņot savas pret konkurenci vērstās darbības tirgū un/vai ietekmēt attiecīgos konkurences rādītājus, īstenojot tādu praksi kā iepirkuma vai pārdošanas cenu vai citu tirdzniecības nosacījumu noteikšana, ražošanas vai pārdošanas kvotu piešķiršana, tirgu sadalīšana, tostarp manipulēšana ar cenu piedāvājumu, ierobežojumu noteikšana importam vai eksportam un/vai pret konkurenci vērstas darbības attiecībā uz citiem konkurentiem. Šāda prakse ir viens no vissmagākajiem EK Līguma 81. panta pārkāpumiem. (..)Pēc būtības slepenus karteļus bieži vien ir grūti atklāt un izmeklēt bez sadarbības ar uzņēmumiem vai privātpersonām, kas tajos iesaistītas. Tāpēc Komisija uzskata, ka Kopienas interesēs ir atalgot šāda veida nelegālā darbībā iesaistītos uzņēmumus, kuri labprāt izbeidz savu līdzdalību un sadarbojas Komisijas izmeklēšanā, neatkarīgi no pārējiem kartelī iesaistītajiem uzņēmumiem. Patērētāju un iedzīvotāju ieinteresētība slepeno karteļu atklāšanā un sodīšanā ir svarīgāka par ieinteresētību to uzņēmumu sodīšanā, kas Komisijai ļauj atklāt un aizliegt attiecīgo praksi."56 Ņemot vērā izklāstīto argumentāciju un konkrētās lietas faktus, Konkurences padome uzskata par pamatotu banku vienošanos kvalificēt kā aizliegtu vienošanos starp konkurentiem par pakalpojumu cenu, ņemot vērā tās mērķi, ekonomisko un juridisko ietvaru, kas detalizēti skaidrots šajā lēmumā, kā arī ievērojot lēmumā sniegto banku vienošanos izvērtējumu atbilstoši Konkurences likuma 11.panta otrajā daļā sniegtajiem kumulatīvajiem kritērijiem (skatīt lēmuma 10. punktu.). Bankas Vēstulē Nr.215 (2.- 6.lpp.) norāda, ka Konkurences padome nepareizi atsaucas uz Eiropas Komisijas secinājumiem VISA un MasterCard lietās, jo Eiropas Komisija tajās vērtēja reģionālās nevis vietējās komisijas maksas, un tādējādi VISA un MasterCard lēmumos izdarītie secinājumi nav attiecināmi uz vietējās MIF izvērtējumu. Vēlāk Swedbank mainīja nostāju, atsaucoties uz Eiropas Komisijas vadlīnijām, norādot, ka vienošanās par MIF ir atzīstama par tādu, kura var potenciāli ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tādēļ tā ir vērtējama saskaņā ar LESD 101.pantu atsevišķi vai kopā ar Konkurences likuma 11.pantu un MasterCard un VISA lēmumos izdarītie secinājumi ir piemērojami Konkurences padomes lietā. Atsaucoties uz Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 3.panta 2.punktu un 16.panta 2.punktu, Swedbank norāda, ka valsts konkurences tiesību aktu piemērošana nedrīkst izraisīt tādu vienošanos aizliegšanu, kuras var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, bet kuras neierobežo konkurenci Līguma 81.panta 1.punkta nozīmē vai kuras atbilst Līguma 81. panta 3. punkta nosacījumiem un, ja dalībvalstu konkurences iestādes atbilstoši Līguma 81. pantam vai 82.pantam lemj par vienošanos, lēmumiem vai darbībām, uz kurām jau attiecas Eiropas Komisijas lēmums, tās nevar pieņemt lēmumus, kuri ir pretrunā ar Eiropas Komisijas pieņemto lēmumu. Papildus Swedbank norāda, ka [..] konkurences iestādēm, pieņemot lēmumus lietās atbilstoši LESD 101.pantam, kā atskaites punkts kalpo Kopienas tiesu spriedumos un Eiropas Komisijas agrākajos lēmumos un noteikumos noteiktie standarti, atsaucoties uz Eiropas Komisijas paziņojuma "Par sadarbību konkurences iestāžu tīklā" 54.punkta b) apakšpunktu. Balstoties uz iepriekšminēto, Swedbank vēlas norādīt, ka, izvērtējot vienošanos starp tirgus dalībniekiem atbilstoši LESD 101.pantam un Konkurences likuma 11.pantam, Konkurences padome nedrīkst vērtēt vietējo MIF stingrāk, kā to darījusi Eiropas Komisija, vērtējot līdzīga rakstura vienošanās. Tādējādi Swedbank 10.12.2010. vēstulē Nr.316LG00-192A (3.lpp.) papildus citiem apsvērumiem norāda, ka banku vienošanās nav kvalificējama kā vienošanās pēc mērķa un ka konkrēta līmeņa MIF nepārkāpj LESD 101.pantu, atsaucoties uz to, ka: