9. Article

Vienošanās par daudzpusējām starpbanku komisijas maksām Konkurences likuma 11.panta izpratnē Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkts nosaka, ka ir aizliegtas un kopš noslēgšanas brīža spēkā neesošas tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana Latvijas teritorijā, kas izpaužas kā tiešu vai netiešu cenu, tarifu vai to veidošanas noteikumu noteikšana jebkādā veidā. VISA un MC līgumu 5.punkts Vietējo darījumu starpbanku komisijas un komisiju kvalifikāciju prasības nosaka komisijas apmēru gan kā procentus no darījuma summas, gan kā fiksētu summu (skatīt 1.pielikumu), kā arī nosaka maksāšanas un iekasēšanas pienākumu. VISA un EC/MC līguma 5.4.punkts un Maestro līguma 5.3.punkts nosaka, ka izdevējbanka22 maksā starpbanku komisiju Pieņēmējbankai23 par ATM naudas izsniegšanu Vietējiem darījumiem un naudas izsniegšanu bankas filiālē [..], savukārt Pieņemējbanka maksā starpbanku komisiju Izdevējbankai par pirkuma Vietējiem darījumiem [..]. VISA un EC/MC līguma 5.5.punkts un Maestro līguma 5.4.punkts paredz, ka izdevējbanka maksā starpbanku komisiju Pieņēmējbankai par ATM bilances pieprasījumu Vietējiem darījumiem [..]. VISA un MC līgumu 9.2.punkts paredz, ka atsevišķas bankas var savstarpēji vienoties par starpbanku komisijām, kas ir atšķirīgas no šī līguma 5.nodaļā minētajām. Šajā gadījumā šīs bankas slēdz atsevišķu savstarpēju līgumu, turpinot arī turpmāk ievērot šī līguma noteikumus, izņemot atbilstošās savstarpējā līgumā noteiktās starpbanku komisijas [..]. 9.1. Starpbanku komisijas maksa (MIF) 9.1.1. Kad pircējs (kartes turētājs) norēķinās ar karti pie tirgotāja, izdevējbanka debetē pircēja kontu par preces cenu. Izdevējbanka MIF iekasē no pieņēmējbankas, savukārt pieņemējbanka to iekļauj tirgotāja komisijas maksā kā izdevumus, tādējādi MIF veido daļu no MSC, kas ir cena, ko tirgotājs maksā pieņēmējbankai par karšu maksājumu pieņemšanas pakalpojumu (skatīt 10.attēlu). Tādējādi Pieņēmējbanka no izdevējbankas saņem preces cenu, atņemot MIF. Savukārt tirgotājs no pieņēmējbankas saņem preces cenu, atņemot karšu maksājuma pieņemšanas pakalpojuma maksu - MSC. Tādējādi nauda par preci plūst no izdevējbankas uz pieņēmējbanku un tālāk pie tirgotāja, bet komisijas maksu plūsma notiek pretējā virzienā. (p - preces cena, MIF - daudzpusēji noteikta starpbanku komisijas maksa, MSC - tirgotāja komisijas maksa, f - konta apkalpošana, kartes gada maksa u.c.) 10.attēls. Komisijas maksas četru pušu karšu norēķinu sistēmā Izvērtējot MIF un MSC izmaiņas laika periodā no 2004. līdz 2009.gadam, Konkurences padome secina, ka MIF veidoja būtisku MSC daļu (11., 12.tabula). 11.tabula. MIF daļa MSC debetkartēm (%) 2004. 2.pusg. 2005 2006 2007 2008 2009 Vidējā MSC (%) (*) (*) (*) (*) (*) (*) Vidējā MIF (%) (*) (*) (*) (*) (*) (*) MIF/MSC (%) 37 42 53 57 66 75 Avots: banku sniegtā informācija lietā (LKA 28.12.2010. vēstule Nr.4.3.-323/328) 12.tabula. MIF daļa MSC kredītkartēm (%) 2004. 2.pusg. 2005 2006 2007 2008 2009 Vidējā MSC (%) (*) (*) (*) (*) (*) (*) Vidējā MIF (%) (*) (*) (*) (*) (*) (*) MIF/MSC (%) 50 58 75 83 92 100 Avots: banku sniegtā informācija lietā (LKA 28.12.2010. vēstule Nr.4.3.-323/328) Informācija 11.tabulā un 12.tabulā parāda, ka, samazinoties vidējai MSC, bet MIF paliekot nemainīgai, no 2004.gada līdz 2009.gadam būtiski pieauga MIF daļa MSC, 2009.gadā sasniedzot 75% debetkartēm un 100% kredītkartēm, tādējādi fiksējot būtisku MSC daļu, t.i., pieņēmējbankas cenu par karšu pieņemšanas pakalpojumu tirgotājam. Konkurences padome izvērtēja, vai MIF faktiski ietekmēja banku rīcību, nosakot MSC. Saskaņā ar banku sniegto informāciju 13.tabulā norādītas pieņēmējbanku noteiktās zemākās, vidējās un augstākās MSC uz informācijas sniegšanas brīdi lietā. 13.tabula. Banku noteiktās MSC (%) karšu maksājumos ar citu banku kartēm (*) Informācija 13.tabulā apliecina, ka zemākās MSC galvenokārt nav noteiktas zemākas par MIF debetkartēm 0,50 - 0,65% un kredītkartēm 0,80 - 0,95%. Jāatzīmē, ka Swedbank noteiktā zemākā MSC likme kredītkartēm (*) % attiecas tikai uz (*), nākamā zemākā likme ir (*) %, bet Nordea bankas noteiktā MSC likme debetkartēm un kredītkartēm (*) % attiecas tikai uz (*), nākamā zemākā MSC likme debetkartēm ir (*) %, bet kredītkartēm (*) %, tādēļ iepriekšminēto likmju noteikšana nav uzskatāma par vispārēju praksi, ko apliecina vidējās svērtās MSC (skatīt 11., 12.tabulu). Minēto apliecina arī POS pētījumā aprēķinātā vidējā MSC debetkartēm (0,86%) un kredītkartēm (1,12%). Papildus zemākas MSC noteikšana par MIF kredītkartēm skaidrojama ar to, ka bankas no kredītkartēm gūst citus ienākumus, piemēram, ienākumus no karšu kredītiem, tādēļ tās var noteikt MSC zem MIF. Līdzīgi bankas konkrētām kredītkartēm nenosaka gada maksu atkarībā no katras bankas stratēģijas. 9.1.2. HACR un NDR rezultātā pieņēmējbankas ar tirgotājiem slēgtajos līgumos par karšu maksājumu pieņemšanu iekļāva pienākumu tirgotājiem pieņemt karšu maksājumus ar visām derīgajām maksājumu kartēm, kā arī iekļāva noteikumu, kurš liedza tirgotājam kartes maksājuma gadījumā piemērot augstāku preces vai pakalpojuma cenu nekā noteiktā cena, pircējam norēķinoties ar skaidru naudu, vai prasīt papildu maksu par karšu maksājumu. Rezultātā tirgotājam bija jāpieņem jebkuras izdevējbankas kartes, neatkarīgi no tām noteiktā MIF lieluma, tādējādi ierobežojot tirgotāju iespēju ietekmēt MIF. MIF faktiski bija slēpts maksājums, ko apliecina tirgotāju sniegtā informācija par vispārēju neizpratni vai daļēju izpratni par MIF un tā piemērošanu24. Tāpat arī pircējs nevarēja iegūt informāciju par to, cik faktiski izmaksā maksājums ar konkrēto karti, jo norēķins tam izmaksāja vienādi neatkarīgi no kartes veida vai cita maksājumu līdzekļa (skaidras naudas). Secīgi, pircēja vara, izvēloties vai neizvēloties maksājumu kartes kā maksāšanas līdzekli atkarībā no cenas, bija ierobežota. Līdz ar to MIF kopsakarā ar HACR un NDR ierobežoja tirgotājiem un karšu turētājiem iespēju veicināt lētāku karšu izplatību, piemēram, atsakoties no kartēm ar augstāku MIF. Tādējādi, nosakot fiksētu MIF un pakalpojuma sniegšanas noteikumus, bankas kolektīvi realizēja tirgus varu pret tirgotājiem un pircējiem, ierobežoja un kavēja cenas veidošanos atbilstoši pieprasījumam un piedāvājumam tirgū. 9.1.3. Saskaņā ar lietā iegūto informāciju laika periodā no 2005.gada līdz 2008.gada 1.pusgadam MIF ir tieši ietekmējusi 65 - 70% no visiem vietējiem karšu maksājumiem (skatīt 11.attēlu), kā arī ietekmējusi MSC lielumu iekšējiem karšu maksājumiem. Avots: banku sniegtā informācija lietā un Latvijas Bankas maksājumu statistika (http://www.bank.lv) 11.attēls. Iekšējo un ārējo karšu maksājumu skaita attiecība (%) Pieņēmējbankām bija interese paaugstināt MSC iekšējiem darījumiem (bankas galvenokārt noteica MSC tikpat augstu kā "ārējiem" karšu maksājumiem)25. Pieņēmējbankas nebija ieinteresētas noteikt MSC zemāku par MIF, jo pretējā gadījumā tā saņemtu mazāk ienākumu nekā, ja darbotos tikai izdošanas tirgū. Līdz ar to MIF ietekmēja visus vietējos karšu maksājumus. 9.1.4. Izvērtējot iepriekšminēto, Konkurences padome konstatē, ka vienošanās par MIF ir kvalificējama kā vienošanās par cenu Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē, kuras mērķis un sekas bija kavēt, ierobežot un deformēt konkurenci, jo: (1) MIF faktiski noteica minimālo MSC jeb pieņēmējbankas cenu par karšu pieņemšanas pakalpojumu tirgotājam, ierobežojot pieņēmējbankas iespējas noteikt zemākas MSC par MIF, t.i., brīvas konkurences apstākļiem atbilstošu pakalpojuma cenu; (2) Tā kā MIF noteica MSC minimālo apmēru, pieņēmējbankas (konkurenti) apzinājās, ka citu pieņēmējbanku tirgotāji maksā ļoti līdzīgas MSC, tādēļ samazinājās risks pazaudēt klientu (tirgotāju) MSC nesamazināšanas gadījumā. Līdz ar to tirgū tika nodrošināts stabils pamats konkurentu (pieņēmējbanku) savstarpējai sapratnei par zemāko MSC līmeni, ierobežojot un kavējot pieņēmējbanku konkurenci; (3) MIF varēja samazināt motivāciju bankām darboties pieņemšanas tirgū, īpaši ievērojot izdošanas un pieņemšanas tirgus struktūru, jo no visām pieņēmējbankām vienīgi Swedbank 2009.gadā bija pozitīva samaksātā un saņemtā MIF starpība; (4) MIF apmēru nevarēja ietekmēt ne tirgotāji, ne karšu turētāji; (5) MIF ietekmēja visus karšu maksājumus gan ārējos (tieši), gan iekšējos (netieši); (6) MIF bija izdevējbanku ienākums, ko tās ieguva neatkarīgi no to izmaksu lieluma. Tā kā pieņēmējbankas ir arī izdevējbankas vēsturisku apstākļu dēļ,26 izdevējbankas bija ieinteresētas vienoties par augstu MIF, jo neatkarīgi no tā, ka MIF jāmaksā jebkurai pieņēmējbankai, karšu maksājumu darījumos, kuros tās ir izdevējbankas, tās arī saņēma MIF no citām pieņēmējbankām. Tādējādi secināms, ka bankām bija motivācija gūt finansiālu labumu no MIF. 9.1.5. Bankas nav iesniegušas pierādījumus, kuri pamato vienošanās rezultātā noteikto komisijas maksu lielumu pirms vienošanās 2002.gadā. Lai arī iesniegtā informācija ir pretrunīga, no tās secināms, ka bankas noteica MIF, vadoties no VISA un MasterCard MIF. Swedbank norāda, ka VISA un MC līgumos ietvertās MIF izvērtētas pēc komercbanku un FDL metodoloģijas pirms VISA un MC līgumu noslēgšanas (12.09.2008. vēstule Nr.316LG00-158A). Rietumu banka norāda, ka MIF tiek aprēķinātas, balstoties uz darījumu apstrādes, riska vadības un netiešām (pamatlīdzekļu iegāde un uzturēšana u.c.) izmaksām (13.11.2008. vēstule Nr.42-13-36/8270). Latvijas tirdzniecības banka atzīst, ka bankai nav izstrādāta metodika MIF noteikšanai (17.11.2008. vēstule Nr.04.5-E-21.K/1637). Hipotēku un Zemes banka norāda, ka MIF veidošanās metodikas pamatā ir VISA un MC līgumi (13.11.2008. vēstule Nr.2.10.17/8284). Norvik banka norāda, ka uz doto brīdi MIF ir atrunātas VISA un MC līgumos, kas noslēgti 2002.gadā, tādējādi dati par metodiku vairs nav pieejami (20.11.2008. vēstule Nr.24.2-6/20717). Latvijas Krājbanka norāda, ka "Vēsturiski Latvijā MIF tika ieviestas, pārņemot starptautisko maksājumu karšu organizāciju praksi. Neapgalvojot, ka šīs maksas ir noteiktas nesamērīgi augstas, tomēr apzinoties, ka šo maksu noteikšanai un pārskatīšanai trūkst metodoloģiska pamatojuma, Krājbanka kopā ar citām Latvijas bankām ir piesaistījusi neatkarīgu ekspertu Payment Systems Europe Limited (PSE), kurš veiks jautājuma izpēti (..)". Kā jau norādīts iepriekš, MIF bija izdevējbanku ienākums, ko tās ieguva neatkarīgi no to izmaksu lieluma. Tā kā pieņēmējbankas ir arī izdevējbankas vēsturisku apstākļu dēļ,27 izdevējbankas bija ieinteresētas vienoties par augstu MIF, jo neatkarīgi no tā, ka MIF jāmaksā jebkurai pieņēmējbankai, karšu maksājumu darījumos, kuros tās ir izdevējbankas, tās saņēma arī MIF no citām pieņēmējbankām. Tādējādi secināms, ka bankām bija motivācija gūt finansiālu labumu no MIF. Papildus iepriekš banku sniegtajai informācijai minēto apliecina tas, ka bankas MIF noteica, vadoties no VISA un MasterCard noteiktajām likmēm (uzskatot tās par zemāko līmeni), nevērtējot katras bankas individuālās izmaksas, jo ienākumu gūšanas intereses vadītas bankas nebija ieinteresētas vienoties par zemākām likmēm nekā bija noteikušas VISA un/vai MasterCard, kuru noteiktās likmes būtu piemērojamas vietējo MIF neesamības gadījumā.28 Gan vietējā MIF, gan VISA MIF kredītkartēm ir atkarīga t.sk. no kartes un POS termināla tehnoloģijas. Vidējā MIF kredītkartēm laika periodā no 2004.gada līdz 2009.gadam bija robežās no 0,91 līdz 0,93%, kura bija piemērojama karšu maksājumiem, kuros izmantota EMV standartam29 atbilstoša karte un POS termināls, tādēļ salīdzināšanai izmantojama atbilstošam karšu darījumam noteikta VISA MIF, kas laika periodā no 2004.gada līdz 2009.gadam bija robežās (*) %. Tādējādi secināms, ka VISA MIF bija ievērojami zemāka kā vienošanās rezultātā noteiktā MIF. Atbilstošam karšu maksājumam MasterCard MIF laika periodā no 2004.gada līdz 2009.gadam bija 0,80% un augstāk, tādēļ MasterCard MIF atkarībā no konkrēta karšu maksājuma ar attiecīgas tehnoloģijas karti attiecīgas tehnoloģijas POS terminālā varēja būt gan zemāka, gan augstāka nekā vienošanās rezultātā noteiktā MIF no 0,91 līdz 0,93 %. Tāpat arī vidējā MIF Maestro debetkartēm (no 2004.gada līdz 2009.gadam bija no 0,581 - 0,592%) bija piemērojama karšu maksājumiem, kuros izmantota EMV standartam atbilstoša karte un POS termināls. Šajā laikā atbilstošam karšu maksājumam MasterCard MIF debetkartēm bija 0,50 - 0,55% (ja daļa maksājumu kvalificējās darījumam, kuros kartes turētāja identifikācijas metode bija ar parakstu, tad MIF likme bija 0,80 %), tādēļ atkarībā no karšu turētāja identifikācijas metodes, veicot maksājumu, MasterCard MIF debetkartēm varēja būt gan zemāka, gan augstāka nekā vienošanās rezultātā piemērotā MIF (no 0,581 - 0,592%). VISA MIF debetkartēm no 2002.gada līdz bija 2010.gadam bija noteikta absolūtā vērtībā par katru karšu maksājumu, tādējādi, salīdzināšanai pārrēķinot tās saskaņā ar VISA debetkaršu maksājumu skaitu Latvijā, procentuāli tās attiecīgajā laika periodā būtu augstākas nekā vienošanās rezultātā noteiktās MIF (LKA 02.07.2010. vēstule Nr.4.3.-95/215). Tomēr no 2010.gada vienošanās rezultātā noteiktās MIF VISA debetkartēm bija augstākas kā VISA MIF debetkartēm30. Kā arī no 16.08.2008. vienošanās rezultātā noteiktās MIF MasterCard debetkartēm bija augstākas kā MasterCard MIF debetkartēm, jo no 16.08.2008. MasterCard atcēla pārrobežu darījumiem piemērojamās MIF un vēlāk tās noteica 0,3% apmērā kredītkartēm un 0,2% apmērā debetkartēm.31 Papildus iepriekš norādītajiem pierādījumiem, pēc VISA un MC līgumos noteikto MIF atcelšanas, banku divpusējos līgumos noteiktais MIF līmenis VISA debetkartēm (skatīt 14.tabulu) ir augstāks nekā VISA noteiktā MIF debetkartēm.32 14.tabula. Starpbanku komisijas maksas divpusējos līgumos par maksājumiem POS terminālos un internetā (*) Izvērtējot iepriekšminēto kopsakarā, Konkurences padome secina, ka bankām nebija jebkādas pamatotas metodikas MIF noteikšanai un MIF tika noteiktas, vadoties no VISA un MasterCard noteiktajām likmēm (uzskatot tās par zemāko līmeni), jo ienākumu gūšanas intereses vadītas bankas nebija ieinteresētas vienoties par zemākām likmēm kā bija noteikušas VISA un/vai MasterCard, kuru noteiktās likmes būtu piemērojamas vietējo neesamības gadījumā.33 9.1.6. Banku daudzpusēja vienošanās par funkcionāliem jautājumiem (piemēram, karšu darījumu autorizācija, darījumu un reklamāciju apstrāde, klīrings un starpbanku norēķini, pievienošanās līgumam procedūra u.c.) būtu nepieciešama, lai tehnoloģiski un droši, piemērojot vienotus standartus un procedūras, varētu nodrošināt karšu maksājumus četru pušu maksājumu vietējā sistēmā, tomēr MIF nebija objektīvi nepieciešama karšu maksājumu vietējās sistēmas funkcionēšanai kā tādai. Izdevējbanka varēja noteikt maksu karšu turētājiem par tās sniegtajiem pakalpojumiem, savukārt pieņēmējbanka varēja noteikt maksu tirgotājiem par saviem pakalpojumiem, un rezultātā gan izdevējbanku, gan pieņēmējbanku noteiktās cenas būtu pakļautas konkurences spiedienam, vai arī nepieciešamības gadījumā pastāvēja iespēja vienoties divpusēji, kas ir mazāk konkurenci ierobežojošs veids. 9.1.7. Banku argumenti Bankas norāda, ka "Vienošanās paredzētās MIF darījumos ar VISA kartēm KP pētītajā laikposmā vienmēr bijušas zemākas par VISA noteiktajām reģionālajām MIF, kas citādi būtu bijušas piemērojamas. Arī MasterCard Incorporated, MasterCard Intenational Incorporated un MasterCard Europe S.p.r.l. (turpmāk - MC) vadītajā un pārstāvētajā maksājumu sistēmā noteiktās starpvalstu MIF Eiropas Ekonomiskajā zonā KP pētītajā laikposmā ir bijušas augstākas par Vienošanās noteiktajām MIF līdz 2008.gada jūnijam, kad MC uz laiku atcēla vairākas starpvalstu MIF", kas bija vienošanās mērķis. Konkurences padome norāda, ka zemāka vietējo MIF esamība nekā VISA vai MasterCard noteiktās neattaisno banku rīcību, kā arī neapliecina, ka bankām nebija mērķis kavēt un ierobežot konkurenci. Pat ja banku noteiktās likmes kādā laika periodā bija zemākas kā VISA un MasterCard noteiktās, vienojoties koordinējošais efekts netika izslēgts. LKA 02.07.2010. vēstulē Nr.4.3.-95/215 (turpmāk - Vēstule Nr.215) salīdzina vidējo vietējo MIF VISA kredītkartēm vērtību (no 2004.gada 1.pusgada līdz 2009.gadā 0,910 - 0,925%) un vietējā MIF MasterCard kredītkartēm (no 2004.gada 1.pusgada līdz 2009.gadā 0,920 - 0,947%) ar VISA un MasterCard MIF aptuveno komisijas maksas likmi 0,95%, nenorādot, kā noteikta aptuvenā vērtība. Tas pats attiecināms arī uz MIF debetkartēm salīdzināšanu. Papildus iepriekš lēmumā norādītie pierādījumi apliecina, ka vienošanās rezultātā noteiktās MIF kopumā nebija zemākas par VISA un MasterCard MIF visos gadījumos un laika periodos, kā arī banku rīcība norāda, ka banku patiesais mērķis nebija noteikt zemākas MIF nekā VISA un MasterCard MIF. Bankas norāda, ka "KP nav secinājusi, ka starpbanku komisijas maksa, kuru paredz vienošanās, faktiski būtu uzskatāma par MSC "grīdu", un šāds secinājums arī būtu nepareizs [..] empīriski dati liecina, ka faktiski MIF nav MSC "grīdas" cēlonis - jebkuras divas Vienošanās dalībnieces jebkurā laikā var līgt par atšķirīgām un zemākām divpusējām komisijas maksām [..]" Pierādījumi lietā apliecina, ka MIF veido nozīmīgu tirgotāja komisijas maksas daļu par karšu maksājuma pieņemšanas pakalpojumu, būtiski ierobežojot pieņēmējbankas noteikt tirgotāju komisijas maksu zemāku kā MIF, turklāt bankas MIF ir uzskatījušas par MSC zemāko līmeni (skatīt lēmuma 9.1.punktu). Bankas nav norādījušas, kuri dati liecina par to, ka MIF nav MSC "grīdas" cēlonis. Bankas vienīgi piemin, ka iespēja vienoties par divpusējām starpbanku komisijas maksām ir apliecinājums tam, ka MIF nav MSC "grīda", tomēr iespēja vienoties divpusēji nekādi neietekmē MIF kā MSC "grīdas" novērtējumu. Bankas Vēstulē Nr.215 (9.lpp.) norāda, ka dati liecina, ka tirgotāji bieži maina pieņēmējbanku, tā norādot, ka konkurence pieņēmējbanku starpā netiek ierobežota. Bankas nesniedz apliecinājumu minētajam un norāda, ka nevienai bankai nav pieejama informācija par to, cik bieži konkrēti klienti mainījuši pieņēmējbankas. Konkurences padome norāda, ka pieņēmējbankas maiņas iemesli var būt dažādi, tai skaitā citu bankas pakalpojumu cenas. Jebkurā gadījumā konkurence pieņēmējbanku starpā var pastāvēt tikai par to MSC daļu, kas paliek tās rīcībā, atņemot MIF. Savukārt MIF, kas ir būtiska un fiksēta MSC daļa, nav pakļauta konkurences spiedienam. Kā konstatēts lēmuma 9.1.4. un 9.1.5.punktā, bankas galvenokārt nenosaka MSC zemāku par MIF, un vienošanās rezultātā tiek fiksēta nozīmīga MSC daļa, tādējādi būtiski ierobežojot iespēju samazināt MSC un kavējot konkurenci ar cenu pieņemšanas tirgū. Bankas ir norādījušas, ka cits mehānisms nebūtu pietiekami efektīvs karšu tirgus darbības nodrošināšanai, kā arī HACR esamība neļautu attīstīties banku konkurencei. Bankas Vēstulē Nr.215 (30.lpp.) norāda, ka banku divpusējas sarunas par MIF nebūtu pietiekami efektīvs mehānisms sistēmas darbībai HACR esamības dēļ. HACR uzliek par pienākumu pieņēmējbankai pieņemt visu banku izdotās attiecīgā veida kartes. Bankas norāda, ka pat nelielai izdevējbankai sarunās ar jebkuru pieņēmējbanku būtu spēcīga pozīcija, jo neatkarīgi no MIF lieluma pieņēmējbankai jāpieņem jebkuras bankas kartes. Turpat 9.lpp. norāda, ka "[..] abi noteikumi - par cenu un par zīmolu diskriminācijas nepieļaujamību - nav atkarīgi no Vienošanās; to avots ir VISA un MC noteikumi, bet cenu diskriminācijas aizliegums nu jau nostiprināts Maksājumu pakalpojumu likuma 77.panta trešajā daļā [..]". Konkurences padome lietā ņem vērā to, ka izdevējbankas un pieņēmējbankas starpā nepastāv izteiktas pārdevēja un pircēja attiecības, tomēr Konkurences padomes ieskatā, nepastāvot banku rīcību koordinējošam efektam par zemāko MSC līmeni, divpusēju sarunu gadījumā joprojām saglabājas stimuli bankām veicināt karšu izdošanu, tādēļ nevar uzskatīt, ka bankas divpusējās sarunās varētu būt ieinteresētas vienoties par pārmērīgi augstu starpbanku komisijas maksu. Pat ja cenu diskriminācijas aizliegums tieši neizrietēja no VISA un MC līgumiem, MIF ietekmi nevar vērtēt atrauti no citiem noteikumiem, kuri faktiski veicināja MIF ietekmi uz konkurenci pieņemšanas tirgū. Konkurences padome vērš uzmanību, ka VISA un MasterCard noteikumi nevar būt attaisnojums, lai rīkotos pretēji Konkurences likumam, kā arī Maksājumu pakalpojumu likums stājās spēkā 31.03.2010., tādēļ tā normas nav attiecināmas uz iepriekšējo periodu, kurā bija spēkā MIF. Tāpat bankas Vēstulē Nr.215 (28.lpp.) norāda, ka, ļaujot tirgotājiem iekasēt komisijas maksu par norēķiniem ar karti, tādējādi radot tirgotāju kā pakalpojuma ņemēju spiedienu uz banku noteiktajām pakalpojumu maksām, tirgotāji iekasētu maksu, kādu tirgus spēj maksāt, nevis maksu, kas atspoguļo tirgotāja izmaksas, jo tirgotāja pamata motivācija ir maksimizēt ieņēmumus un motivācija stimulēt patērētājus izmantot izdevīgāko norēķina veidu ir tikai pakārtota pārdošanas apjoma palielināšanai. Konkurences padomes ieskatā tirgotāju vēlme izmantot izdevīgāko norēķina veidu nesamazinās, un nevar piekrist banku apgalvojumam, ka tirgotāji varētu sākt uztvert karšu maksājumus kā preci, par kuru tie noteiktu maksu, kuru pircēji vēlas maksāt. Kā jau Konkurences padome lēmumā iepriekš norāda - tirgotājam, lai tas spētu nodrošināt labu servisu, pārdodot preces vai sniedzot pakalpojumus visiem potenciāliem klientiem, ir motivācija veicināt karšu maksājumu izplatību, jo tā tiek celta tirgotāja konkurētspēja. Pretējā gadījumā tirgotājs riskē pazaudēt klientus, jo tie var izvēlēties citu tirgotāju, kurš nenosaka komisijas maksu par karšu maksājumu. Secīgi, tirgotāji ir ieinteresēti vest sarunas ar bankām par zemāku tirgotāju komisijas maksu. No LKA 23.09.2009. vēstulē Nr.4.3.-123/102 norādītā izriet, ka bez vienošanās tiktu radīti šķēršļi ieiešanai tirgū - bankām būtu nepieciešams patērēt daudz administratīvo resursu, lai sagatavotu lielu skaitu divpusēju līgumu, kā arī bankas Vēstulē Nr.215 norāda, ka 2002.gadā bankām pietrūka zinātības divpusēju sarunu vešanai. LKA norāda, ka trīs līgumu objektīvu nepieciešamību apliecina fakts, ka līgumam tā darbības laikā ir pievienojušās jaunas bankas. Vēstulē Nr.215 (26.lpp.) bankas papildus norāda, ka viena līguma slēgšana samazina izmaksas, jo, ja nebūtu daudzpusējas vienošanās, bankām būtu VISA jāmaksā (*) EUR līguma reģistrēšanas VISA sistēmā maksa par katru līgumu. No banku norādītā saprotams, ka vienošanās par MIF novērsa šķēršļus konkurencei. Konkurences padome norāda, ka, ienākot tirgū, katrai bankai par komisijas maksām būtu jānoslēdz līgumi ar mazāk kā 22 bankām, kas, salīdzinot, piemēram, ar līgumu skaitu par karšu maksājumu pieņemšanu u.c. nepieciešamo līgumu skaitu, ir niecīgs. Tādēļ šāda skaita līgumu noslēgšanas nepieciešamība neattaisno MIF objektīvu nepieciešamību un konkurences ierobežojumu. Tas pats attiecināms uz banku argumentu par zinātības trūkumu 2002.gadā, ņemot vērā, ka daļa bankas darbojas starptautiskā mērogā ar pietiekamu juridisko atbalstu. Fakts, ka VISA un MC līgumiem ir pievienojušās jaunas bankas, nav arguments, kurš būtu vērtējams vienošanās kā ierobežojuma nepieciešamības kontekstā, ņemot vērā, ka arī MIF neesamības gadījumā bankām būtu tāda pati iespēja uzsākt darbību izdošanas, pieņemšanas un skaidras naudas izsniegšanas tirgos. VISA pilnvarotās personas 23.12.2010. vēstulē norādītā informācija atklāj, ka attiecībā uz vietējiem darījumiem divpusēji noteiktu starpbanku komisijas maksu reģistrācijas maksa jāmaksā vienīgi tādā gadījumā, ja attiecīgās bankas vēlas, lai to darījumus apstrādā VISA sistēmā. Šāda kārtība uz vietējiem darījumiem bija piemērojama no 2004.gada pēc Latvijas iekļaušanas VISA Europe reģionā sakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Tādējādi, ja šo banku darījumus apstrādā cits darījumu apstrādes operators (piemēram, FDL Latvijā), tad reģistrācijas maksa nebija jāmaksā. FDL sniegtā informācija lietā apliecina, ka visas lietas dalībnieces vietējos darījumus no 2002.gada apstrādā FDL34. Savukārt MasterCard pilnvarotās personas sniegtā informācija 20.12.2010. vēstulē apliecina, ka MasterCard no 2002.gada nav piemērojusi divpusēju līgumu, kuri nosaka starpbanku komisijas maksas vietējiem darījumiem, reģistrācijas maksu. Tādējādi LKA arguments ir nepamatots. 9.2. Vienošanās par starpbanku komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanas ATM un bankas filiālē pakalpojumiem, un konta bilances apskates ATM pakalpojumu 9.2.1. ATM vai filiāļu tīkls ir viens no banku instrumentiem, ar kuru tās savstarpēji konkurē par klientiem. Banka, kuras īpašumā ir ATM (turpmāk - ATM banka) vai filiāles, cita starpā var konkurēt ar citām ATM vai filiāļu īpašniecēm ar ATM un filiāļu tīkla plašumu un pieejamību un komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanas un konta bilances apskates ATM pakalpojumu citām bankām un to klientiem. Ievērojot visu karšu obligātas pieņemšanas noteikumu, jebkurai ATM bankai bija jāapkalpo jebkurš karšu turētājs ar jebkuras izdevējbankas konkrētajā maksājumu sistēmā izdoto karti. Tas nozīmē, ka visas ATM bankas gan citām ATM bankām, gan bankām, kurām nav savu ATM, sniedz ATM jeb filiāles pakalpojumus (skaidras naudas izsniegšanas ATM un bankas filiālē pakalpojumus vai konta bilances apskates ATM pakalpojumu), kas savukārt nodrošina iespēju ATM bankām sniegt saviem klientiem skaidras naudas izsniegšanas pakalpojumu un konta bilances apskates pakalpojumu plašākā ATM vai filiāļu tīklā vai bankām, kurām nav savu ATM vai filiāļu, nodrošina pieeju ATM vai filiāļu tīklam, lai sniegtu minētos pakalpojumus saviem klientiem. Kad kartes turētājs izņem skaidru naudu citas bankas ATM vai citas bankas filiālē vai veic konta bilances apskati citas bankas ATM, izdevējbanka un netieši karšu turētājs maksā ATM vai filiāles īpašniekam pakalpojuma maksu (starpbanku komisijas maksa) par ATM lietošanu vai filiāles pakalpojuma izmantošanu, t.i., banka, kurai pieder ATM vai filiāle, iekasē starpbanku komisijas maksu no izdevējbankas, savukārt izdevējbanka starpbanku komisijas maksu un papildus izdevējbankas noteikto pakalpojuma maksu saviem klientiem atskaita no karšu turētāja bankas konta (skatīt 12.attēlu). Pretēji kā MIF gadījumā, kur komisijas maksu saņem kartes izdevējbanka, ATM pakalpojumu gadījumā komisijas maksu saņem ATM banka no izdevējbankas par sniegto pakalpojumu tās klientam. Tādējādi secināms, ka starpbanku komisijas maksa ir cena par ATM vai filiāles pakalpojumu citām bankām. Starpbanku komisijas maksa fiksē daļu no izdevējbankas pakalpojuma maksas, ko tā nosaka saviem klientiem par skaidras naudas izsniegšanas ATM vai banku filiālē pakalpojumu vai konta bilances apskates ATM pakalpojumu citu banku ATM vai filiālēs. (m - izdevējbankas komisijas maksa, k - starpbanku komisijas maksa, f - kartes gada maksa) 12.attēls. Komisijas maksas ATM pakalpojumu sistēmā Izvērtējot iepriekšminēto, secināms, ka starpbanku komisijas maksa ir cena par citas bankas ATM vai filiāles pakalpojumu izmantošanu, un šāda vienošanās ir kvalificējama kā vienošanās par cenu Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas 1.punkta izpratnē. Vienošanās par starpbanku komisijas maksām par skaidras naudas izsniegšanas ATM un filiālē pakalpojumu un konta bilances apskates ATM pakalpojumu mērķis un sekas bija kavēt un ierobežot konkurenci (1) starp ATM bankām un bankām, kuru īpašumā ir filiāles, un vienlaicīgi (2) radīja negatīvu efektu banku savstarpējai konkurencei kopumā, ko apliecina turpmāk lēmumā konstatētie pierādījumi. 9.2.2. Vienošanās rezultātā tika noteikta ievērojami augstāka starpbanku komisijas maksa par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu nekā vidējās pakalpojuma izmaksas 2008.gadā. VISA un MC līgumi paredz komisijas maksas 1,00 LVL un 1,10 LVL apmērā par vienu skaidras naudas izsniegšanas reizi (skatīt 1.pielikumu), kas ir 2,5 vai 2,9 reizes (atkarībā no tā, kuru likmi piemēroja konkrētajā darījumā) augstāk par banku pasūtītajā pētījumā par Latvijas banku izmaksām, nodrošinot ATM pakalpojumus35 (turpmāk - ATM pētījums), aprēķinātajām vidējām pakalpojuma izmaksām 0,283 LVL, t.i. ar 253% vai 289% uzcenojumu. Cita starpā ATM pētījumā atzīts, ka VISA un MC līgumos noteiktās un piemērotās starpbanku komisijas maksas par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu ir augstas salīdzinājumā ar daudzām Eiropas Savienības valstīm, izņemot Vāciju. Konkurences padome 09.09.2009. vēstulēs bankām lūdza iesniegt starpbanku komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanas ATM un bankas filiālē pakalpojumiem, kā arī un konta bilances apskates ATM pakalpojumu noteikšanas (aprēķināšanas) metodiku pirms VISA un MC līgumu slēgšanas vai grozījumu izdarīšanas tajos. Bankas nav iesniegušas pierādījumus, kuri pamato vienošanās rezultātā noteikto komisijas maksu lielumu pirms vienošanās 2002.gadā. Bankas norāda, ka, nosakot iepriekšminētās komisijas maksas, tika ņemts vērā starptautisko maksājumu karšu organizāciju VISA un MasterCard tajā laikā spēkā esošā prakse un noteiktās komisijas maksas un izdevumi, nenorādot to aprēķināšanas metodiku.36 Tā kā starp konkrētām ATM bankām un citām bankām bija noslēgti divpusēji līgumi par starpbanku komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu, tad VISA un MC līgumos noteiktā komisijas maksa bija attiecināma tikai uz darījumiem starp tām bankām, starp kurām nebija šādas divpusējas vienošanās. Konkurences padome konstatē, ka daudzpusējās starpbanku komisijas maksas par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu ir augstākas nekā divpusēji noteiktās komisijas maksas. VISA un MC līgumi paredz komisijas maksu 1,00 LVL un 1,10 LVL apmērā par vienu skaidras naudas izņemšanas reizi, bet divpusēji noteiktās komisijas maksas ir ievērojami zemākas (skatīt 2.pielikumu). Konkurences padome izvērtēja, vai divpusējo līgumu un tajos noteikto zemāko starpbanku komisijas maksu par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu rezultātā bankas saviem klientiem noteica zemākas skaidras naudas izsniegšanas maksas citu banku ATM (skatīt 15., 16.tabulu). 15.tabula. Banku noteiktās pakalpojumu maksas saviem klientiem par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu savos ATM un banku ATM, ar kurām starpbanku komisijas maksa noteikta divpusējos līgumos 2011.gada 19.janvārī.37 Banka ATM banka Debetkartes Kredītkartes Swedbank Swedbank bez maksas bez maksas Latvijas Krājbanka SEB banka DnB NORD Banka SEB banka SEB banka bez maksas vai 0,30 LVL* 0,5%, min.0,50 LVL DnB NORD Banka GE Money Bank Hipotēku banka Latvijas Krājbanka Rietumu banka Swedbank Latvijas Krājbanka Latvijas Krājbanka bez maksas vai 0,70 LVL** 2%, min.1 LVL SEB banka Citadele banka GE Money Bank DnB NORD Swedbank Hipotēku banka Nordea PrivatBank DnB Nord Banka DnB Nord Banka bez maksas 1%, min.0,50 LVL SEB banka Latvijas Krājbanka Swedbank Aizkraukles Banka PrivatBank PrivatBank bez maksas bez maksas Latvijas Krājbanka LTB Bank SEB banka 0,30 LVL 0,30 LVL SMP Bank Latvijas Krājbanka bez maksas 1,5%, min.2 LVL GE Money Bank Citadele banka Trasta Komercbanka Latvijas Krājbanka 1%, min.0,75 LVL 1%, min.0,90 LVL Latvijas Biznesa Banka DnB Nord Banka bez maksas Latvijas Krājbanka Baltic International Bank visas bankas Komercbanka Baltikums Latvijas Krājbanka 0,80 vai 0,20 LVL*** 1 LVL Norvik Banka Latvijas Krājbanka 0,40 LVL**** 1% DnB Nord GE Money Bank Nordea Danske Bank Nordea Nordea/Danske Bank bez maksas 2 LVL + 2% Latvijas Krājbanka Hipotēku banka UniCredit Bank SEB banka bez maksas DnB NORD Banka Aizkraukles Banka visas bankas 1% min.3 EUR 1,5%, min.5 EUR Rietumu banka Rietumu banka 0.30 LVL 1%, min.1 LVL SEB banka Hipotēku banka Danske Bank Danske Bank/Nordea bez maksas bez maksas Reģionālā investīciju banka Latvijas Krājbanka 0,7 LVL 1 LVL Citadele banka Citadele banka bez maksas 3%, min.1 LVL GE Money Bank Latvijas Krājbanka Hipotēku banka GE Money Bank GE Money Bank bez maksas 2,5% min.2,50 LVL Latvijas Krājbanka Citadele banka SEB banka Hipotēku banka Hipotēku banka bez maksas 1.5% Rietumu banka Latvijas Krājbanka SEB banka Citadele banka * ja nemaksā kartes lietošanas gada maksu ** VISA Electron kartēm, ja nemaksā gada maksu *** ja ar uzņēmumu ir noslēgts līgums par sadarbību **** sākot no trešās transakcijas mēnesī Avots: Banku interneta vietnes 16.tabula. Banku noteiktās pakalpojumu maksas saviem klientiem par skaidras naudas izsniegšanas ATM pakalpojumu banku ATM darījumos, kuros piemērojamas VISA un MC līgumos noteiktās starpbanku komisijas maksas 2011.gada 19.janvārī.38 Banka Debetkartes Kredītkartes Aizkraukles Banka 1% min.3 EUR 1,5%, min.5 EUR Baltic International Bank 1,5%, min.2 LVL Citadele banka 1%, min.2 LVL 3%, min.2 LVL Danske Bank 1 LVL 1,5%, min.3 LVL DnB Nord Banka 2%, min.2,50 LVL 2%, min 2,50 LVL GE Money Bank 1%, min 1,30 LVL 2,5% min 2,50 LVL Hipotēku banka 1,50 LVL + 1,5% 3 LVL + 1,5% Komercbanka Baltikums 1% + 2 LVL 2% + 2 LVL Latvijas Biznesa Banka 1 LVL + 1% 1 LVL +1% Latvijas Krājbanka 1,50 LVL + 2% 2%, min.2 LVL LTB Bank 1,5 LVL + 1,50% 1,5 LVL + 1,50% Nordea 2%, min.2 LVL 2 LVL + 2% Norvik Banka 1%, min.2 LVL 1,5%, min.2 LVL PrivatBank 1,5%, min.2 LVL 1,5%, min.2 LVL Reģionālā investīciju banka 1 % + 1,50 LVL 1,5 %, min.3 LVL Rietumu banka 2 %, min.2 LVL 2 %, min.2 LVL SEB banka 1,5%, min.1,50 LVL 1,5%, min.2,50 LVL SMP Bank 1%, min.1,50 LVL 2%, min.3 LVL Swedbank 2 LVL + 2% 2 LVL + 2% Trasta Komercbanka 1,5%, min.2 LVL 2%, min.2 LVL UniCredit Bank 2%, min.3 LVL Avots: Banku interneta vietnes Izvērtējot iepriekš norādītos pierādījumus, Konkurences padome konstatē, ka: