12. Article

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu ir saturiski neskaidrs un pretrunīgs (sk. lietas materiālu 5. lpp.). Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtā daļa redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, noteica, ka Ministru kabinets reglamentē patērētāja kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju, nosacījumus, kad patērētāja kreditēšanas līguma prasības var nepiemērot, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu. Izskatāmajā lietā Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums izvērtējams tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Ministru kabinetam piešķirtajām tiesībām noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu. 12.1. Pilnvarojuma saturam ir jābūt skaidram, jo tas atklāj pilnvarojuma būtību un jēgu. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana, atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 10. punktu un 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 20. punktu). Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtā daļa ir cieši saistīta ar šā panta trešo daļu. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, noteica, ka patērētājam ir tiesības izpildīt savas saistības pirms patērētāja kreditēšanas līgumā noteiktā termiņa un šajā gadījumā viņam ir tiesības uz kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu. Līdz ar to Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta trešā daļa nepārprotami norāda, ka kredīta kopējo izmaksu taisnīga samazināšana notiek, ja patērētājs izmanto tiesības izpildīt savas saistības pirms noteiktā termiņa. 12.2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma redakcijā, kas bija spēkā apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, bija ietverta informatīvā atsauce uz Direktīvu 87/102/EEK. Tādējādi Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta normās likumdevējs ir ietvēris prasības, kas izriet no Direktīvas 87/102/EEK. Šīs direktīvas normu pārņemšanu apstiprina arī Noteikumu Nr. 692 VI nodaļā ietvertā norāde. Direktīvas 87/102/EEK preambulā, kurā pamatota šīs direktīvas nepieciešamība, norādīts, ka dalībvalstu tiesību aktos pastāv lielas atšķirības patēriņa kredīta jomā, kuras citastarp iespaido to preču un pakalpojumu brīvu apriti, ko patērētājs iegādājas uz kredīta, un tādējādi tieši ietekmē kopējā tirgus darbību. Tāpat Direktīvas 87/102/EEK preambulā konstatēts, ka kopējā patēriņa tirgus izveide sniegtu labumu gan patērētājiem, gan kredīta devējiem. Direktīvas preambulā vienlaikus uzsvērts, ka patērētājs jāaizsargā pret negodīgiem līguma noteikumiem un ka ir jānosaka visām kredīta formām piemērojamas prasības, lai nodrošinātu patērētāju labāku aizsardzību. Saskaņā ar Direktīvas 87/102/EEK 1. panta otrās daļas "d" apakšpunktu kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir visas kredīta izmaksas, ieskaitot procentu maksājumus un citus maksājumus, kuras tieši saistītas ar kredīta līgumu un noteiktas saskaņā ar dalībvalstīs pastāvošajiem noteikumiem vai darbībām, vai arī kurus dalībvalstis izstrādā. Savukārt Eiropas Kopienu Padomes 1990. gada 22. februāra Direktīvā 90/88/EEK, kas groza Direktīvu 87/102/EEK, patērētāja kredīta kopējās izmaksas definētas kā visas izmaksas, ieskaitot procentu maksājumus un citus maksājumus, kas patērētājam jāmaksā par kredītu. Līdz ar to minētajās direktīvās ir definētas kopējās kredīta izmaksas, norādot to sastāvdaļas vispārīgā formā un attiecinot tās tikai uz patērētāju. Direktīvas 87/102/EEK 15. pants noteic, ka dalībvalstīm, lai aizsargātu patērētājus, nav liegts paturēt vai pieņemt stingrākus noteikumus, kas ir savienojami ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteiktajiem dalībvalstu pienākumiem. Tas nozīmē, ka Direktīvas 87/102/EEK normas par kopējo kredīta izmaksu samazināšanu paredz tikai minimālo harmonizācijas līmeni, atstājot dalībvalstīm plašu rīcības brīvību atbilstoša tiesiskā regulējuma izstrādē. Direktīvā 87/102/EEK un tās grozījumos kopējo kredīta izmaksu jēdziens ir nepārprotami saistīts ar patērētāju, nevis kredīta devēju. Var piekrist Ministru kabineta norādītajam, ka kopējo kredīta izmaksu definīcija ietver tikai patērētāja, nevis kredīta devēja izmaksas saistībā ar kredītu. Tādējādi kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu var gaidīt nevis kredīta devējs, bet patērētājs (sk. lietas materiālu 14. lpp.). 12.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ar likumdevēja pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Ja Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertā likumdevēja pilnvarojuma apjoms rada šaubas, tā saturu un mērķi var noskaidrot, vērtējot šo pilnvarojumu kopsakarā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma mērķi. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 2. pants noteic, ka šā likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju. B. Broka norāda, ka patērētāju aizsardzības tiesības aizsargā patērētāja kā vājāka tirgus dalībnieka mantiskās intereses (sk. lietas materiālu 30. lpp.). Patērētājs ir īpašs tiesisko attiecību subjekts, kurš bauda speciālu aizsardzību (sk.: Broka B. Patērētāju tiesību aizsardzības aktualitātes // Tiesību transformācijas problēmas sakarā ar integrāciju Eiropas Savienībā. Rīga: Latvijas Universitātes Juridiskā fakultāte, 2002, 335. lpp.). Turpretī kredīta devējs ir tāds tiesisko attiecību dalībnieks, kurš mantiskā ziņā ir nesalīdzināmi spēcīgāks par patērētāju. Tāpēc kredīta devējam šāda speciāla aizsardzība nav nepieciešama. Patērētāju aizsardzības tiesību būtībai un mērķim atbilst kredīta devēja mantisko interešu ierobežošana. Var piekrist B. Brokas viedoklim, ka kredīta kopējo izmaksu samazināšana visupirms ir domāta tam, lai sniegtu mantisku labumu patērētājam. Savukārt tikai sekundāra nozīme ir tam, vai kreditoram vispār un cik lielā apmērā pienākas atlīdzība (sk. lietas materiālu 45. lpp.). Likumdevējs Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir paudis savu gribu nodrošināt taisnīgu attieksmi pret patērētāju un novērst situācijas, kurās kredīta devējs, izmantojot savas ekonomiskās priekšrocības, varētu gūt nesamērīgu mantisku labumu uz patērētāja rēķina. Nodrošinot taisnīgu attieksmi pret patērētāju un ierobežojot kredīta devēja dominējošo stāvokli pušu līgumattiecībās, apstrīdētā norma ir vērsta uz patērētāja un kredīta devēja mantisko interešu sabalansēšanu. B. Broka savā viedoklī norāda, ka apstrīdētā norma ir netaisnīga pret kredīta devēju, jo nesamērīgi ierobežo tā īpašuma tiesības (sk. lietas materiālu 48. lpp.). Var secināt, ka izvērtējums tam, vai apstrīdētā norma ir taisnīga pret kredīta devēju, ir veicams Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma kontekstā. Lai noskaidrotu, vai attieksme pret kredīta devēju ir taisnīga, Saversmes tiesa šajā spriedumā izvērtēs, vai apstrīdētajā normā ir noteikts īpašuma tiesību ierobežojums un vai tas ir samērīgs. 12.4. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas apgalvojumam, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertais pilnvarojums ir saturiski neskaidrs un pretrunīgs. Minētajā pantā ietvertā pilnvarojuma saturs atspoguļo likumdevēja gribu un izsmeļoši norāda to jautājumu loku, kuru detalizētāka reglamentācija uzticēta Ministru kabinetam. Tādējādi Ministru kabinetam dotā pilnvarojuma saturs ir šāds: noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu patērētāja interesēs, bet mērķis - nodrošināt patērētāja tiesību aizsardzību.