13. Article

Pilnvarojuma apjoms nozīmē to, ciktāl Ministru kabinets var rīkoties, izstrādājot un izdodot tiesību normas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10. punktu). 13.1. Uz pilnvarojuma pamata izdoti Ministru kabineta noteikumi veido to normatīvo aktu daļu, kura radusies nevis likumu izstrādes, bet to izpildes ceļā. Šo noteikumu saturu veido galvenokārt procesuālās normas, kas darbojas kā iepriekš likumā noteikto tiesību iedzīvināšanas instruments. Atsevišķos gadījumos Ministru kabineta noteikumu saturu var veidot arī materiālās normas, taču tām jābūt pieņemtām, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu un 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). B. Broka norāda, ka apstrīdētajā normā nav ietverta informācija par algoritmu, formulu vai citiem kritērijiem kredīta kopējo izmaksu noteikšanai un taisnīgai samazināšanai (sk. lietas materiālu 42. lpp.). Taču apstrīdētajā normā ir noteikts kredīta devēja prasījuma tiesību apjoms. Pirmkārt, kredīta devējam nav tiesību prasīt kompensāciju par kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa. Otrkārt, kredīta devējam ir tiesības prasīt no patērētāja tikai pamatotu un samērīgu maksu par pakalpojuma administratīvajiem izdevumiem, ja tādi rodas. Līdz ar to apstrīdētā norma nereglamentē procesuālus jautājumus par maksājamās summas aprēķināšanas kārtību un kritērijiem. Tā kā apstrīdētā norma ir materiāla, nevis procesuāla, tā pamatoti neietver formulas vai algoritmus detalizētu aprēķinu veikšanai. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertajā pilnvarojumā nav noteikts, ka Ministru kabinets būtu tiesīgs izstrādāt tikai kopējo kredīta izmaksu taisnīgas samazināšanas kārtību. Pilnvarojums reglamentēt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu ietver Ministru kabineta tiesības noteikt kopējo kredīta izmaksu taisnīgas samazināšanas robežas un kārtību. Līdz ar to Ministru kabinets apstrīdētajā normā varēja ietvert ne vien procesuālas normas, bet arī materiāltiesiska rakstura regulējumu. 13.2. Satversmes tiesa konstatē, ka aizliegums prasīt kompensāciju no patērētāja par kredīta saistību pirmstermiņa izpildi pastāvēja jau pirms Noteikumu Nr. 692 stāšanās spēkā. Noteikumu Nr. 257 19. punktā bija noteikts aizliegums kredīta devējam pieprasīt no patērētāja kompensāciju par kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa. Savukārt šobrīd spēkā esošajos Ministru kabineta noteikumos, kas reglamentē patērētāja kreditēšanas līguma jautājumus, proti, Noteikumos Nr. 1219, ir iestrādātas Direktīvas 2008/48/EK prasības. Šī direktīva paredz kredīta devējam plašākas tiesības nekā Direktīva 87/102/EEK, kuras prasības bija pārņemtas Noteikumos Nr. 692 un kura ir atcelta no 2010. gada 12. maija. Piemēram, Noteikumi Nr. 1219 paredz kredīta devējam tiesības saņemt godīgu un objektīvi pamatotu kompensāciju par iespējamām izmaksām, kas tieši saistītas ar kredīta atmaksu pirms termiņa. Tomēr šo izmaksu robežas ir konkretizētas ar noteiktu procentuālu apmēru no kredīta summas, kas atmaksāta pirms termiņa. Vienlaikus jāatzīmē, ka šādas tiesības kredīta devējam piemīt, ja kreditēšanas līgumā ir noteikta fiksēta aizņēmuma likme. Var piekrist B. Brokas viedoklim, ka šobrīd spēkā esošajā normatīvajā regulējumā kredīta devēja tiesības ir plašākas. Arī Komercbanku asociācija savā argumentācijā atsaucas uz Direktīvas 2008/48/EEK nozīmi. Tomēr konkrētās lietas ietvaros Satversmes tiesa izvērtē Noteikumu Nr. 692 atbilstību Satversmes 64. pantam. Līdz ar to kredīta devējam salīdzinoši labvēlīgākais regulējums, kas ietverts Direktīvā 2008/48/EK un Noteikumos Nr. 1219, nav pamats apstrīdētās normas atzīšanai par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. 13.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtā daļa nedod Ministru kabinetam tiesības reducēt kopējās kredīta izmaksas līdz administratīvajiem izdevumiem (sk. lietas materiālu 3. lpp.). Komercbanku asociācija norāda, ka kredīta devēja tiesībām prasīt kompensāciju nav sakara ar patērētāja tiesībām prasīt kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazinājumu un Ministru kabinets neesot bijis pilnvarots lemt par minēto kredīta devēja tiesību ierobežošanu (sk. lietas materiālu 36. lpp.). Arī B. Broka norāda, ka nebūtu pamatota jēdziena "kopējās kredīta izmaksas" reducēšana uz "pamatotām un samērīgām pakalpojuma administratīvajām izmaksām" (sk. lietas materiālu 51. lpp.). Kā jau tika konstatēts šā sprieduma 12. punktā, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma mērķis ir patērētāja tiesību aizsardzība. Pilnvarojums piešķir Ministru kabinetam plašu rīcības brīvību noteikt, kādus maksājumus kredīta devējs ir tiesīgs pieprasīt no patērētāja. Aizliedzot kredīta devējam prasīt kompensāciju no patērētāja, Ministru kabineta mērķis bija novērst tādus gadījumus, kad patērētājam, īstenojot savas tiesības izpildīt kredīta saistības pirms termiņa, papildus kopējo kredīta izmaksu segšanai būtu jāmaksā arī kompensācija kredīta devējam. B. Broka pamatoti norāda, ka kompensācija var būt kredīta kopējo izmaksu elements (sk. lietas materiālu 48. lpp.). Ja nebūtu apstrīdētās normas, kredīta devējs kredīta saistību pirmstermiņa izpildes gadījumā vienlaikus ar pārējām kredīta izmaksām varētu prasīt kompensāciju no patērētāja. Tā rezultātā patērētājam papildus citu maksājumu veikšanai būtu jāatlīdzina kredīta devējam radušies zaudējumi kompensācijas veidā. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka jautājums par kredīta devēja tiesībām prasīt no patērētāja kompensāciju par kredīta saistību pildīšanu pirms noteiktā termiņa nav nošķirams no kopējām kredīta izmaksām. Ministru kabinets apstrīdētajā normā bija tiesīgs noteikt, ka no patērētāja var prasīt nevis kompensāciju, bet tikai pamatotu un samērīgu maksu par pakalpojuma administratīvajiem izdevumiem. Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka ar apstrīdēto normu kopējās kredīta izmaksas tiekot reducētas līdz administratīvajiem izdevumiem, nav pamatots, jo tas neatbilst Noteikumos Nr. 692 ietvertajam normatīvajam regulējumam. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 692 27. punktu patērētāja pienākums ir maksāt procentus un citus maksājumus par to laikposmu, līdz kuram patērētājs pilnībā nokārto savas kredīta saistības. Līdz ar to maksa par administratīvajiem pakalpojumiem kopējo kredīta izmaksu ietvaros nav vienīgais maksājums, kuru kredīta devējs saskaņā ar Noteikumu Nr. 692 IV nodaļas noteikumiem drīkst prasīt no patērētāja. Ievērojot minēto, secināms, ka Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, nav pārkāpis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, bet rīkojies tā ietvaros. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 64. pantam.