20. Article

Satversmes tiesa šā sprieduma 16. punktā secināja, ka apstrīdētā norma ierobežo kredīta devēja tiesības prasīt no patērētāja kompensāciju par zaudējumiem, kas kredīta devējam var rasties kredīta saistību pirmstermiņa izpildes gadījumā. Satversmes tiesa savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu piemērotāki situācijas risinājumam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu). Tomēr Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai, ierobežojot kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtēts, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk. Direktīva 87/102/EEK paredz dalībvalstu tiesības ietvert nacionālajā regulējumā prasības, kādas noteiktas minētajā direktīvā, vai arī pieņemt stingrākus noteikumus, lai aizsargātu patērētājus. Tas nozīmē, ka dalībvalsts kompetencē ir noteikt tādu kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu, kādu tā atzīst par nepieciešamu un atbilstošu. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka Ministru kabinets nebūtu izvērtējis un izvēlējies atbilstošāko risinājumu, lai efektīvi nodrošinātu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ietverto patērētāju tiesību aizsardzības principu īstenošanu. Noslēdzot kredīta līgumu, patērētājs un kredīta devējs uzņemas civiltiesiskas saistības. Līdzējiem ir jāapzinās šāda līguma noslēgšanas riska faktori. Aizdodot naudas līdzekļus patērētājam, kredīta devējs uzņemas risku, ka šā kredīta pirmstermiņa atmaksāšanas gadījumā viņš saņemto naudu, iespējams, nevarēs ieguldīt pietiekami izdevīgi, lai bez papildu izmaksām atdotu starpbanku tirgū saņemto kredītu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tādējādi kredītiestādei radīsies objektīvi pamatotas izmaksas, kuras kredītiestāde būtu tiesīga pieprasīt no patērētāja kompensācijas veidā (sk. lietas materiālu 3. lpp.). Pieteikuma iesniedzēja nenorāda alternatīvus risinājumus, kuru rezultātā kredīta devēju īpašuma tiesības netiktu ierobežotas vai arī tiktu ierobežotas mazāk un ar kuriem patērētāju tiesības tiktu aizsargātas tādā pašā kvalitātē. Satversmes tiesa norāda, ka kredīta līguma noslēgšana ir līdzēju tiesības, nevis pienākums. Līdz ar to kredīta devējam, izvērtējot tirgus situāciju, aizņēmuma procentu likmi, kā arī citus ar kredīta līguma slēgšanu saistītus būtiskus apstākļus, ir tiesības izvēlēties - noslēgt līgumu ar patērētāju vai atturēties no līguma slēgšanas. Savukārt kredīta devēja prasījums par kompensācijas samaksu nevarētu tikt vērsts pret patērētāju, kurš ir ekonomiski vājākais no līdzējiem. Līdz ar to Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, varēja uzskatīt, ka patērētāju aizsardzības tiesību jomā nav citu līdzekļu, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas kredīta devējam Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.