5. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes tiesa ir secinājusi, ka regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu, 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu un 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu). Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētā norma paredz personai pienākumu maksāt nodokli, proti, vai tā paredz personai Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma esot tikai tehniski precizējoša. Tās izslēgšana no likuma pēc būtības nemainītu principu, ka Pieteikuma iesniedzējiem nodoklis ir jāmaksā. Proti, ja nodoklis netiktu ieturēts brīdī, kad persona saņem maksājumu no privātā pensiju fonda, tas tomēr būtu jāmaksā rezumējošā kārtībā, iesniedzot ikgadējo iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarāciju. 5.1. Satversmes tiesa jau ir vērtējusi apstrīdētajai normai līdzīgu normu - tā paša IIN likuma 16.1 panta "Ienākuma gūšanas diena" devīto daļu, kas paredz: "Par procentu ienākuma gūšanas dienu un attiecīgi arī par procentu ienākuma izmaksas dienu šā likuma izpratnē uzskata dienu, kad fiziskajai personai rodas tiesības neierobežoti rīkoties ar attiecīgo ienākumu saskaņā ar noslēgto līgumu vai likumu un attiecīgais ienākums kļūst pieejams šai personai tās norādītajā veidā un kārtībā." Satversmes tiesa norādījusi, ka šīs normas mērķis ir nevis paredzēt pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no procentu ienākuma, bet tikai konkretizēt ar nodokļa maksāšanu saistītās detaļas. Pat ja šī norma tiktu atzīta par spēku zaudējušu, personai tomēr saglabātos pienākums maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no procentu ienākuma, arī no tāda procentu ienākuma, kas gūts no ieguldījuma, kurš izdarīts pirms Grozījumu spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 6.2. punktu). Arī izskatāmajā lietā apstrīdētā norma pati par sevi neparedz pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no maksājumiem, ko papildpensijas saņēmējs saņem no privātā pensiju fonda. 5.2. Lietā Nr. 2010-25-01 bija apstrīdēta ne vien IIN likuma 16.1 panta devītā daļa, bet arī tās normas, kuras paredzēja iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanu no procentu ienākuma. Satversmes tiesa secināja, ka IIN likuma 16.1 pantā ietvertā apstrīdētā norma ir nesaraujami saistīta ar citām minētajā lietā apstrīdētajām normām. Līdz ar to visas apstrīdētās normas tika izvērtētas kā vienots regulējums (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 6.2. punktu). Lai arī izskatāmās lietas ietvaros neviena cita norma, izņemot IIN likuma 16.1 panta trešo daļu, nav apstrīdēta, Pieteikuma iesniedzēji pēc būtības par neatbilstošu Satversmei uzskata nevis apstrīdētās normas tekstu, bet viņiem labvēlīga pārejas regulējuma trūkumu likumā. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Saeima bauda lielu rīcības brīvību jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas tehniku, tostarp jautājumos par pārejas regulējuma formulēšanu un izvēli par tā ietveršanu likuma tekstā, likuma pārejas noteikumos vai arī nosakot attiecīgu likuma spēkā stāšanās laiku (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu). Savukārt gadījumā, ja Saeima nav paredzējusi pienācīgu pārejas regulējumu, konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var izvēlēties, kuru no tām likuma normām, kas paredz viņa tiesības ierobežojošo regulējumu, apstrīdēt. Apstrīdētā norma ir cieši saistīta ar IIN likuma 8. panta trešās daļas 18. punktu, 15. panta pirmo un 3.1 daļu, kā arī Grozījumu normu, kura paredz izslēgt IIN likuma 9. panta pirmās daļas 24. punktu. Kopā ar minētajām normām apstrīdētā norma veido vienotu tiesisku regulējumu attiecībā uz papildpensiju aplikšanu ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk - apstrīdētais regulējums). Līdz ar to izskatāmajā lietā IIN likuma 16.1 panta trešā daļa ir apstrīdēta tiktāl, ciktāl tā neparedz, ka attiecībā uz maksājumiem no privātā pensiju fonda, kurā iemaksas izdarītas pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, par ienākumu gūšanas dienu uzskatāma diena pirms jaunā regulējuma spēkā stāšanās. Apstrīdētā norma konkrētās lietas ietvaros izvērtējama kā tāda vienota regulējuma sastāvdaļa, kurš apliek ar iedzīvotāju ienākuma nodokli papildpensijas un kārto ar šā nodokļa maksāšanu saistītus jautājumus. 5.3. 1995. gadā tika akceptēta Pensiju reformas koncepcija un paredzēts ieviest trīs līmeņu pensiju sistēmu, kas ietver paaudžu solidaritātes pensiju shēmu, fondēto pensiju shēmu un privātos pensiju fondus. Likumdevējs bija iecerējis izstrādāt tādu pensiju sistēmu, kura spētu saglabāt stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām izmaiņām. Pensiju sistēmas pamatprincipus, apdrošināmo personu loku un līdzekļu veidošanas kārtību noteica likumā "Par valsts pensijām". Vienlaikus likumdevējs izstrādāja regulējumu, kas personām dod iespēju ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt personu pašu izdarītās vai to labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, tādējādi nodrošinot papildu pensijas kapitālu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu). Privāto pensiju shēma darbojas kopš 1998. gada 1. jūlija, un šīs shēmas mērķis ir tās dalībniekiem ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt viņu pašu izdarītās un viņu labā brīvprātīgi izdarītās naudas līdzekļu iemaksas, līdz ar to nodrošinot šiem dalībniekiem papildu kapitālu vecumā. Privāto pensiju shēmas ietvaros 2009. gada 31. decembrī Latvijā darbojās seši privātie pensiju fondi - pieci atklātie un viens slēgtais, piedāvājot 19 pensiju plānus, kuros bija iesaistījušies 189,5 tūkstoši dalībnieku jeb 16,3 procenti no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Privāto pensiju plānu neto kapitāls 2009. gada beigās bija sasniedzis 0,72 procentus no iekšzemes kopprodukta. 2009. gadā pensiju trešā līmeņa ienesīgums bija 10,5 procenti, bet 2008.gadā -10,1 procents (sk. ar Ministru kabineta 2010. gada 17. novembra rīkojumu Nr. 674 apstiprinātās "Koncepcijas par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā" 18. lpp. http://www.lm.gov.lv/upload/aktualitates/koncepcija_24052010.pdf). Atbilstoši likuma "Par privātajiem pensiju fondiem" 1. pantam saskaņā ar noteikto iemaksu plānu uzkrātais papildpensijas kapitāls vai saskaņā ar noteikto izmaksu plānu papildpensijas saņēmējam noteiktie maksājumi vai pakalpojumi veido papildpensiju. Maksājumus var noteikt kā maksājumu papildpensijas saņēmēja mūža garumā vai maksājumu noteiktā laika posmā, vai vienreizēju izmaksu. Atkarībā no papildpensijas kapitāla izveidošanās attiecībā uz dažādām tā daļām ir noteikts atšķirīgs nodokļa režīms: 1) izmaksājot papildpensijas kapitālu, kas veidojies no individuālajām iemaksām (konkrētajā gadījumā šāds kapitāls bijis uzkrāts tikai vienam no Pieteikuma iesniedzējiem), iedzīvotāju ienākuma nodoklis netika ieturēts pirms un netiek ieturēts arī pēc Grozījumu spēkā stāšanās; 2) izmaksājot papildpensijas kapitālu, kas veidojies no darba devēja iemaksām, iedzīvotāju ienākuma nodoklis tika ieturēts gan pirms, gan arī pēc Grozījumu spēkā stāšanās. Mainījusies ir tikai IIN likuma 15. panta otrajā daļā paredzētā likme. Līdz 2009. gadam tā bija 25 procenti, 2009. gadā - 23 procenti, bet 2010. gadā - 26 procenti; 3) izmaksājot pensiju plānu līdzekļu pārvaldīšanas rezultātā gūto peļņu (starpību starp uzkrājumu termiņa beigās un veiktajām iemaksām), pirms Grozījumu spēkā stāšanās nodoklis netika ieturēts. Pēc Grozījumu spēkā stāšanās atbilstoši IIN likuma 11.9 panta vienpadsmitās daļas 3. punktam šī peļņa veido ienākumu no kapitāla, kas nav kapitāla pieaugums. Saskaņā ar IIN likuma 15. panta 3.1 daļu nodokļa likme ienākumam no kapitāla ir 10 procenti. Minētās normas un apstrīdētā norma kā vienots regulējums paredz nodokļa ieturēšanu no papildpensijas daļas (tā papildpensijas kapitāla izmaksas, kas veidojies no darba devēja iemaksām, un kapitāla pieaugums). Līdz ar to šīs normas nosaka papildpensijas saņēmējam Satversmes 105. pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu (turpmāk - apstrīdētais ierobežojums).