10. Article

Teritorijas plānojums ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, ar kura palīdzību konkrēto teritoriju var ne tikai izmantot, bet arī aizsargāt (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 24. marta sprieduma lietā Nr. 2008-39-05 7. punktu). Ievērojot Teritorijas plānošanas likumā nostiprināto ilgtspējības principu, teritorijas plānojuma izstrādāšanas procedūra ir reglamentēta ar mērķi nodrošināt pienācīgi pamatota lēmuma pieņemšanu. Viens no priekšnoteikumiem šāda lēmuma pieņemšanai ir pašvaldības rīcībā esoša precīza, pilnīga un aktuāla informācija. Līdz ar to pašvaldībai ir tiesības un vienlaikus arī pienākums, ņemot vērā visas līdzsvarojamās intereses, ar savu rīcību sasniegt ilgtspējīgu, kā arī teritorijas plānošanas principiem un faktiskajai situācijai atbilstošāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5.1. punktu un 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 15. punktu). Aizsargjoslu likuma 1. panta 1. punkts noteic, ka aizsargjosla ir noteikta platība, kuras uzdevums ir aizsargāt dažāda veida (gan dabiskus, gan mākslīgus) objektus no nevēlamas ārējās iedarbības, nodrošināt to ekspluatāciju un drošību vai pasargāt vidi un cilvēku no kāda objekta kaitīgās ietekmes. Saskaņā ar Aizsargjoslu likuma 33. panta pirmo daļu aizsargjoslu nosaka ar likumu un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā attēlo teritorijas plānojumā. Savukārt Aizsargjoslu likuma 4. pantā izsmeļoši uzskaitīti aizsargjoslu veidi. Līdz ar to Aizsargjoslu likumā ietvertie saimnieciskās darbības ierobežojumi ir spēkā neatkarīgi no to ietveršanas teritorijas plānojumā, aizsargjoslas faktiskās attēlošanas teritorijas plānojuma grafiskajā daļā, kā arī teritorijai noteiktās plānotās (atļautās) izmantošanas. Aizsargjoslu likuma 28. panta otrā daļa noteic, ka aizsargjoslas platums ap atkritumu apglabāšanas poligoniem un atkritumu izgāztuvēm ir 100 metru. Atkritumu apsaimniekošanas likums noteic, ka atkritumu poligons ir tāda speciāli ierīkota un aprīkota vieta atkritumu apglabāšanai uz zemes vai zemē, kur nodrošināti normatīvajos aktos noteiktie vides aizsardzības pasākumi. Savukārt atkritumu izgāztuve ir atkritumu apglabāšanas vieta, kas neatbilst poligona prasībām. Tātad Aizsargjoslu likuma 28. panta otrā daļa attiecas vienīgi uz atkritumu apglabāšanas vietām. Vides ministrijas Valsts vides dienesta Lielrīgas reģionālā vides pārvalde 2007. gada 2. maijā izdeva atļauju B kategorijas piesārņojošai darbībai Nr. RIT-20-B-0584 SIA "Getliņi-2" darbības uzsākšanai. Minētā atļauja paredz netoksisku organisko vielu saturošu kravu pieņemšanu un kompostēšanu, kā arī speciālo iznīcināšanu uz betonēta laukuma. Vides ministrija norāda: "SIA "Getliņi-2" kompostēšanas laukumā nenotiek atkritumu apglabāšana, jo bioloģisko atkritumu kompostēšanas rezultātā veidojas trūdvielas, kas tālāk tiek izmantotas lauksaimniecībā, apzaļumošanā, teritorijas sakopšanā u.c." (sk. lietas materiālu 169. lpp.). Līdz ar to konkrētajā gadījumā nav pamata piemērot Aizsargjoslu likumā noteiktos īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumus, jo kompostēšanas laukums nav uzskatāms par atkritumu poligonu vai izgāztuvi. Aizsargjoslu likums neparedz ap kompostēšanas laukumu noteikt aizsargjoslu.