18. Article

Lai izvērtētu Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā noteiktā ierobežojuma nepieciešamību, jāpārbauda, vai valsts iejaukšanās Pieteikuma iesniedzēja privātajā dzīvē ir samērīga ar leģitīmo mērķi. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka neiejaukšanās personas privātajā dzīvē ir viena no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām. Taču arī personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību sabiedrībā ir robežas (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 4.1. punktu). Šādas robežas nosakāmas arī personas pamattiesībām uz korespondences neaizskaramību. Samērīguma princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas interesēm tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumīgās intereses. Līdz ar to nepieciešams izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp personas tiesībām uz privāto dzīvi un korespondences neaizskaramību, no vienas puses, un valsts pienākumu garantēt sabiedrības drošību, no otras puses. Nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka viņa tiesību aizskārums esot lielāks nekā labums, ko valsts no tā gūstot. Ar tiesiski īstenotu personas privātās dzīves ierobežojumu valsts sekmē noziedzības apkarošanu, ļauj operatīvās darbības subjektam nekavējoties reaģēt uz sabiedrībai īpaši bīstamu noziedzīgu nodarījumu draudiem un tos novērst, kā arī atklāt vainīgās personas. Veicot operatīvo nepublisku sarunu slepenu noklausīšanos Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā noteiktajos gadījumos, tiek garantēta sabiedrības drošības aizsardzība. Līdz ar to operatīvās darbības pasākumi, kas veikti, lai novērstu Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā minētos noziedzīgos nodarījumus, atzīstami par samērīgiem un Satversmes 96. pantam atbilstošiem tikai tad, ja neatkarīgi no to pabeigšanas laika ir saņemts Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akcepts.