20. Article

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmais teikums neatbilst Satversmes 92. pantam, jo tam nav leģitīma mērķa un tas nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Šajā normā neesot noteikts process, kādā tiek veikta pārbaude un uzraudzība pār operatīvo pasākumu realizēšanu. Prokuratūrai Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā noteikto darbību uzraudzībā esot piešķirta pārāk liela brīvība (sk. lietas materiālu 1.sēj. 20. -21. lpp.). 20.1. Satversmes 92.pants nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Pirmajā aspektā šis jēdziens tulkojams sasaistē ar Satversmes 6. nodaļu, otrajā - ar tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu). Satversmes tiesa jau norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas pamattiesībām un tāpēc ierobežojumi šīm personas tiesībām nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 10. punktu). Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par absolūtām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai persona savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai vērstos tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas institūcijās. Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvs aizsardzības nodrošinājums nav atkarīgs vienīgi no iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa kopējā uzraudzības mehānisma un tā darbības (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 secinājumu daļas 10. punktu). Ne visas pie tiesu varas piederošās institūcijas spriež tiesu. Turklāt tiesas spriešana, kā to Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt norādījusi, nav vienīgais efektīvais tiesību aizsardzības līdzeklis. Persona savas aizskartās tiesības un likumiskās intereses var efektīvi aizstāvēt ne vien tiesā, bet arī citās tiesu varas institūcijās (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-06-01 18. punktu). Arī no Konvencijas 8. un 13. panta gramatiskā teksta expressis verbis nav secināms, ka valstij būtu pienākums ar normatīvo regulējumu operatīvās darbības pasākumu veikšanu pakļaut tikai tiesas kontrolei. J. Pastille, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, norāda, ka šāds regulējums būtu vēlams, bet ne obligāts. Kārtība, kādā attiecīgās tiesības tiek nodrošinātas, ir katras dalībvalsts kompetencē, taču tā nedrīkst būt vērsta uz Konvencijā nostiprināto prasību neievērošanu (sk. lietas materiālu 3. sēj. 19. - 20. lpp.). Satversmes tiesa šā sprieduma 17. punktā secināja, ka operatīvās darbības subjektam ir pienākums saņemt Augstākās tiesas priekšsēdētāja vai viņa īpaši pilnvarota Augstākās tiesas tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumu veikšanai jebkurā gadījumā. Tādējādi likumdevējs ir noteicis tādu operatīvās darbības regulējumu, kas paredz ne vien prokurora uzraudzību, bet arī tiesas kontroli vai vismaz pēckontroli pār veikto darbību tiesiskumu un atbilstību likuma prasībām. 20.2. Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ka uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori. Šī uzraudzība veicama atbilstoši Prokuratūras likumam un attiecīgajiem Ģenerālprokuratūras iekšējiem likumpakārtotajiem normatīvajiem aktiem (sk.: Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: Raka, 2002, 93. lpp.). Prokuratūras likuma 1. panta pirmā daļa noteic, ka prokuratūra ir tiesu varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības ievērošanu Prokuratūras likumā noteiktās kompetences ietvaros. Šā panta otrajā daļā norādīts, ka prokuratūras uzdevums ir reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa jau norādīja, ka prokuratūrai kā tiesu varas institūcijai ir divējāds raksturs. No vienas puses, tā ir vienota, centralizēta triju pakāpju iestāžu sistēma, ko vada ģenerālprokurors, bet, no otras puses, - prokuratūras funkcijas patstāvīgi un vienpersoniski veic prokuratūras amatpersonas, t. i., prokurori (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 secinājumu daļas 12.2. punktu). 2009. gada 15. maija informatīvajā ziņojumā par Operatīvās darbības likumā paredzēto tiesisko regulējumu, tā nepilnībām un nepieciešamību izstrādāt jaunu operatīvo darbību regulējošu normatīvo aktu norādīts, ka operatīvās darbības pasākumu veikšana sevišķajā veidā būtiski ierobežo cilvēktiesības, tāpēc Operatīvās darbības likums ziņu iegūšanai ar šādu darbību palīdzību nosakot stingru kontroles mehānismu (sk. Informatīvo ziņojumu par Operatīvās darbības likumā paredzēto tiesisko regulējumu, tā nepilnībām un nepieciešamību izstrādāt jaunu operatīvo darbību regulējošu normatīvo aktu http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3016, aplūkots 2011. gada 19. aprīlī). Attiecībā uz Operatīvās darbības likuma 7. panta ceturtajā daļā norādīto operatīvās darbības pasākumu veikšanu tā paša panta piektajā daļā noteiktajos gadījumos operatīvās darbības subjektam ir uzlikts pienākums 24 stundu laikā par to veikšanu paziņot prokuroram, proti, ģenerālprokuroram vai viņa īpaši pilnvarotam prokuroram (sk.: Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: Raka, 2002, 26. lpp.). Tādējādi ģenerālprokurors vai viņa īpaši pilnvarots prokurors arī kontrolē operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu. Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 22. panta otro daļu operatīvo izstrādi uzsāk ar lēmumu, kuru akceptē operatīvās darbības iestādes vadītājs vai viņa vietnieks, kā arī par to tiek informēts prokurors. Līdz ar to operatīvās darbības subjektam par Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas kārtībā veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem ir jāpaziņo ģenerālprokuroram vai viņa īpaši pilnvarotam prokuroram. Satversmes tiesa norāda, ka šāda paziņojuma saņemšanas gadījumā prokuroram jāveic uzraudzība pār veikto operatīvās darbības pasākumu atbilstību likuma prasībām, tādējādi nodrošinot personas pamattiesību ievērošanu. 20.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka personas iespējas aizsargāt savas tiesības esot ierobežotas gadījumos, kad ir noklausītas tās telefona sarunas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10., 13., 18. un 22. lpp.). Operatīvās darbības likuma 35. pantā ietvertais regulējums attiecas uz operatīvās darbības uzraudzības mehānismu, kas vērtējams kopsakarā ar personas tiesībām aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Operatīvās darbības likuma 5. pants nosaka: ja persona uzskata, ka operatīvās darbības subjekts ar savu rīcību pārkāpis tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis attiecīgu pārbaudi, sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam, vai arī tā var vērsties ar prasību tiesā. Ja tiek konstatēts tiesību pārkāpums, personai ir tiesības prasīt atlīdzinājumu par tai nodarīto kaitējumu. No minētā izriet, ka ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori veic operatīvās darbības pārbaudi un atbilstoši tās rezultātam sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam. Pārbaude ir nepieciešama, lai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori varētu pārliecināties par operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu. Taču spēkā esošais regulējums paredz arī tiesas kontroli, tostarp pēckontroli. Līdz ar to nevar piekrist viedoklim, ka spēkā esošais regulējums neparedzot operatīvās darbības pasākumiem pietiekami neatkarīgu pēckontroli. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 29. panta trešajai daļai gadījumā, kad operatīvās darbības gaitā ir pretlikumīgi aizskartas personu tiesības un intereses, tātad personām nodarīts kaitējums, attiecīgo amatpersonu, prokurora vai tiesas pienākums ir atjaunot šīs tiesības un atlīdzināt vai novērst nodarīto materiālo un morālo kaitējumu likumā noteiktajā kārtībā. Līdz ar to var secināt, ka Operatīvās darbības likums nosaka operatīvās darbības subjekta amatpersonu atbildību pamattiesību aizskāruma gadījumā. Vienlaikus norādāms, ka atbilstoši Operatīvās darbības likuma 24. panta pirmajai daļai operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtā informācija klasificējama kā ierobežotas pieejamības informācija, kuru kā pierādījumu kriminālprocesā drīkst izmantot tikai KPL noteiktajā kārtībā, nodrošinot operatīvās darbības pasākumu īstenošanas un tajos iesaistīto personu konfidencialitāti un drošību. Tādējādi ar Operatīvās darbības likuma regulējumu likumdevējs ir izteicis savu gribu nodrošināt operatīvās darbības pasākumu konfidencialitāti. Iegūtās informācijas ierobežotā pieejamība izskaidrojama ar operatīvās darbības raksturu un uzdevumiem. Operatīvās darbības likums nenosaka operatīvās darbības subjekta tiesības vai pienākumu informēt personu par veiktajiem operatīvās darbības pasākumiem pēc to pabeigšanas. Savukārt personas informēšana par operatīvās darbības pasākumiem to veikšanas laikā būtu pretrunā ar Operatīvās darbības likuma 2. pantā noteiktajiem operatīvās darbības uzdevumiem. Satversmes tiesa norāda, ka personas tiesību aizsardzība tiek efektīvi nodrošināta, pārbaudot operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās ziņas atbilstoši Kriminālprocesa likumā un Operatīvās darbības likumā noteiktajai kārtībai. Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 24. panta ceturtajai daļai, veicot operatīvo darbību, ar visu operatīvās darbības procesā iegūto informāciju ir jāiepazīstina kriminālprocesa virzītājs. Operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās informācijas atbilstību Kriminālprocesa likuma 9. nodaļas un Operatīvās darbības likuma prasībām izvērtē tiesa, pārbaudot iesniegtos pierādījumus. Pakļaujot attiecīgās darbības kriminālprocesuāli tiesiskajai reglamentācijai, to galarezultātā iegūtās un attiecīgos procesuālo darbību protokolos iekļautās ziņas par faktiem var tikt izmantotas kā pilntiesīgi pierādījumi (sk.: Strada-Rozenberga K. Pierādīšanas teorija kriminālprocesā. Vispārīgā daļa. Rīga: Biznesa augstskola "Turība", 2002, 187. lpp.). Līdz ar to procesa virzītājs un tiesa nodrošina operatīvās darbības pasākumu rezultātā iegūtās informācijas pieļaujamības pārbaudi. Savukārt ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori, īstenojot uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem, kā arī tiesa, veicot šo pasākumu pēckontroli, nodrošina efektīvu personas tiesību aizsardzību. Tādējādi Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmais teikums nav pretrunā ar Satversmes 92. pantā noteiktajām personas tiesībām uz taisnīgu tiesu un atbilst Konvencijas 13. pantam tāpat kā Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: 1) atzīt Operatīvās darbības likuma 7. panta piekto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam; 2) atzīt Operatīvās darbības likuma 7. panta piekto daļu un 35. panta pirmās daļas pirmo teikumu par atbilstošu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. pantam; 3) atzīt Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris