9. Article

Pieaicinātā persona - Latvijā praktizējošs Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts Jenss-Kristians Pastille (Jens-Christian Pastille) - norāda uz Operatīvās darbības likuma 7. panta piektās daļas un 35. panta pirmās daļas pirmā teikuma neatbilstību Satversmes un Konvencijas normām. 9.1. J. Pastille uzsver, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektajā daļā nav skaidra vārdu "pretējā gadījumā" nozīme. Šos vārdus varot saprast arī tādējādi, ka tiesneša akcepta saņemšana vairs nav nepieciešama, ja operatīvās darbības pasākumi pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām. Pēc J. Pastilles domām, Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa neparedz tiesneša akceptu operatīvās darbības pasākumiem, kas pabeigti pirms 72 stundu termiņa beigām. J. Pastille norāda, ka šāda interpretācija, kas ir nelabvēlīga personas pamattiesībām, atbilst normas iekšējai loģikai. 9.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot noteikusi minimālos telefona sarunu kontroles regulējuma standartus. Tiesas praksē citastarp esot atzīts, ka šāda kontrole ir iespējama, ja pastāv smagu noziegumu īstenošanas draudi. Arī noklausīšanās ilgumam Eiropas Cilvēktiesību tiesa neesot noteikusi nekādu absolūtu maksimāli pieļaujamo robežu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsverot nepieciešamību aizsargāt sabiedrību un indivīda tiesības. Tomēr valsts institūcijām, īstenojot kādu no operatīvās darbības pasākumiem, drīkstot būt tikai neliela rīcības brīvība, kurai likumā nosakāmas šauras robežas. Vienlaikus esot jāparedz iedarbīgas garantijas, kas iejaukšanos pieļautu tikai nepieciešamā apjomā. J. Pastille norāda, ka steidzamos gadījumos, kad ir jānovērš briesmas, jābūt iespējai iejaukties arī bez tiesneša iepriekšēja akcepta. Taču šāda kārtība esot jāizlīdzina ar īpaši efektīvu pēckontroli. Jautājumu par to, vai steidzamos gadījumos iepriekšēja saskaņošana un pēckontrole pilnībā būtu jāveic tiesai, Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atstājusi atklātu. Nepieciešamā efektīvā kontrole neesot obligāti jāveic tiesai, kaut arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa to uzskatot par vēlamu. To varot veikt arī cita institūcija, kura nav atkarīga no institūcijas, kas rīkojusi noklausīšanos, un kurai ir piešķirta objektīvas un efektīvas kontroles veikšanai pietiekama kompetence. Taču esot svarīgi, lai kontrolējošā iestāde būtu neatkarīga instance. 9.3. J. Pastille norāda, ka Konvencijas 8. panta izpratnē slepena noklausīšanās var tikt attaisnota tikai tādā gadījumā, ja skartā persona var vēlāk efektīvas kontroles ceļā šo darbību apstrīdēt. Kad slepenības nepieciešamība zudusi, valsts institūcijām būtu pienākums paziņot personai par attiecībā uz to veikto operatīvās darbības pasākumu. Latvijā personai neesot iespējams jebkurā brīdī apstrīdēt operatīvo darbību. Operatīvās darbības likuma 5. pantā noteiktā tiesību aizsardzības garantija netiekot īstenota. Šo trūkumu nenovēršot arī Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas regulējums, kas neesot piemērots tam, lai kompensētu tā paša likuma 7. panta piektās daļas formulējumā iztrūkstošo tiesas aizsardzību. Saskaņā ar Operatīvās darbības likuma 35. pantu pārsūdzības iestāde esot tā pati institūcija, kas uzrauga izmeklēšanu. Tas neatbilstot neatkarīgas kontroles kritērijiem. Tādējādi spēkā esošais regulējums neparedzot operatīvās darbības pasākumiem pietiekami neatkarīgu pēckontroli. J. Pastille secina, ka Operatīvās darbības likuma 7. panta piektā daļa neatbilst Satversmes 92. pantam kopsakarā ar Konvencijas 8. pantu. Par Operatīvās darbības likuma 35. panta pirmās daļas pirmā teikuma konstitucionalitāti neesot šaubu, jo prokurora kontrole pār operatīvās darbības pasākumiem esot ne vien pieļaujama, bet arī vēlama. Tomēr Operatīvās darbības likuma 35. pantā paredzētā operatīvās darbības uzraudzības kompetence neesot pietiekama, lai izpildītu efektīvas kontroles kritērijus Konvencijas 8. un 13. panta izpratnē. Secinājumu daļa