10. Article

UIN maksātāji ir visi Nodokļa likumā minētie saimnieciskās darbības veicēji. Nodokļa likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka ar UIN apliekamais objekts ir nodokļa maksātāja taksācijas periodā Latvijā un ārvalstīs gūtais ienākums. Ar UIN apliekamais ienākums ir nodokļa maksātāja sastādītā gada pārskata peļņas vai zaudējumu aprēķinā uzrādītais peļņas vai zaudējumu apjoms pirms UIN aprēķināšanas, kas ir attiecīgi palielināts vai samazināts par to izdevumu vai izdevumu daļas summu, kuru nosaka Nodokļa likums. Nodokļa likuma 14. panta pirmā daļa paredz: ja taksācijas periodā peļņas vai zaudējumu koriģēšanas rezultātā nodokļa maksātājam radušies zaudējumi, tad tos var segt hronoloģiskā secībā no nākamo astoņu taksācijas periodu apliekamā ienākuma. Apstrīdētās normas paredz, ka nodokļa maksātājam, kontroli pār kuru iegūst persona vai personu grupa, kas iepriekš to nekontrolēja, un kurš piecus taksācijas periodus pēc kontroles maiņas nesaglabā to pašu pamatdarbības veidu, kāds bijis iepriekšējos divos taksācijas periodos pirms kontroles maiņas, nav tiesību ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem. Apstrīdētajās normās paredzētā UIN aprēķināšanas kārtība attiecas uz Pieteikuma iesniedzēju. Proti, Pieteikuma iesniedzēja nav tiesīga pārnest iepriekšējā taksācijas perioda saimnieciskās darbības zaudējumus uz nākamo taksācijas periodu, jo šajā komercsabiedrībā ir notikusi gan kontroles, gan pamatdarbības veida maiņa. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai jāmaksā UIN no visas ienākumu summas. Saeima atbildes rakstā apstrīdētās normas traktē kā aizliegumu, proti, īpašumtiesības ierobežojošus noteikumus, kas saistāmi ar Nodokļa likumā iestrādātajām politikas nostādnēm. Līdz ar to apstrīdētās normas ir vērtējamas kā īpašumtiesību ierobežojums.