13. Article

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka nodokļi pamatā īsteno fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Ar šo ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un pienākumus pamattiesību nodrošināšanas jomā. Nodokļi tiek noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Valsts budžeta ieņēmumi no UIN 2010. gadā bija par 43,1 procentu mazāki nekā 2009. gadā, tomēr pārsniedza attiecīgajam gadam prognozēto apmēru un sasniedza 112,2 miljonus latu, savukārt 2011. gada divos mēnešos - jau 22,3 miljonus latu (sk. Ekonomikas ministrijas 2011. gada 18. aprīļa informatīvā ziņojuma par makroekonomisko situāciju valstī 38. lpp. http://polsis.mk.gov.lv/, aplūkots 2011. gada 3.maijā). Saeima norādījusi, ka apstrīdētās normas vienlaikus ir arī līdzeklis, kas tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem neļauj izmantot tā, lai izvairītos no UIN maksāšanas. Arī Finanšu ministrija paudusi viedokli, ka zaudējumi var tikt izmantoti kā instruments mākslīgai UIN apmēra samazināšanai. Apstrīdētās normas attiecas uz nodokļu jomu, tomēr pēc būtības ierobežo tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem. Šāds regulējums ir uzskatāms par nodokļa maksātājam labvēlīgu, jo nodoklis tiek iekasēts vienīgi no nodokļa maksātāja peļņas. Lai UIN apmērs tiktu aprēķināts no peļņas, ko nodokļa maksātājs patiesi guvis taksācijas periodā, likumdevējs noteiktos gadījumos ir ierobežojis iespēju no ienākuma, kas tiek aplikts ar UIN, atskaitīt tādus zaudējumus, kas radušies pirms taksācijas perioda. No vienas puses, likumdevējam ir tiesības pēc saviem ieskatiem izraudzīties sabiedrības labklājības nodrošināšanai nepieciešamo regulējumu, taču, no otras puses, likumdevējam ir arī pienākums paredzēt pienācīgu mehānismu, lai panāktu šā regulējuma ievērošanu. Apstrīdētās normas ir vērstas uz to, lai ierobežotu ar UIN apliekamā ienākuma nepamatotu samazināšanu, un tādējādi noteiktas sabiedrības labklājības interesēs. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir tiesības pieņemt visus nepieciešamos likumus, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu, un tādēļ regulējumam, kas vērsts uz nodokļu nemaksāšanas novēršanu, ir leģitīms mērķis (sk. Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994, Series A, no. 296-A, pp. 19 - 20, para. 39; Gasus Dosier- und Fördertechnik GmbH v. the Netherlands, judgment of 23 February 1995, Series A, no. 306-B, para. 59; Mamidakis c. Greece, arrêt du 11 janvier 2007, no. 35533/04, para. 48). Līdz ar to apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.