18. Article

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu). 18.1. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir nepieciešams noskaidrot: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma princips. 18.2. Satversmes tiesa jau secināja, ka, lemjot par tiesībām ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem, izšķiroša nozīme ir faktam, ka komercsabiedrība pēc kontroles maiņas mainījusi arī pamatdarbības veidu. Tādējādi vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visi tie nodokļa maksātāji, respektīvi, komercsabiedrības, kurās notikusi kontroles maiņa. Apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, komercsabiedrība, kurā notikusi kontroles maiņa, nav tiesīga ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem, toties komercsabiedrība, kura noteiktu laiku pēc kontroles maiņas saglabā pamatdarbības veidu, ir tiesīga no ienākuma atskaitīt zaudējumus, kas radušies pirms taksācijas perioda. Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem ir tikai tādai komercsabiedrībai, kas turpina līdzšinējo pamatdarbību. Komercsabiedrībai zaudējumi rodas lielākoties ilgtermiņa darbības gaitā. Tādējādi pastāv tieša saikne starp diviem UIN aprēķināšanas elementiem - ilgtermiņa darbību un zaudējumiem. Ja pastāv cēloņsakarība starp nemainīgu komercsabiedrības ilgtermiņa darbību jeb pamatdarbību un zaudējumiem, tad iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumu ievērošana ar UIN apliekamo ienākumu aprēķinā ir loģisks priekšnoteikums UIN apmēra samazināšanai. Līdz ar to apstrīdētās normas nerada tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu un atbilst Satversmes 91. pantam.