2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Kuldīgas RPB" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Nodokļa likuma 14. panta otrā un trešā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas) aizskar tai Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk - Satversme) noteiktās tiesības uz īpašumu un ir pretrunā ar tiesiskās vienlīdzības principu. 2007. gadā kontroli pār sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Kuldīgas RPB" (turpmāk - SIA "Kuldīgas RPB") esot ieguvusi persona, kas iepriekš nekontrolēja šo komercsabiedrību. SIA "Kuldīgas RPB" saimnieciskā darbība esot radījusi zaudējumus, tādēļ 2008. gadā esot mainīts saimnieciskās darbības veids. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai zudušas tiesības pārnest uz nākamo taksācijas periodu zaudējumus, kas radušies no iepriekšējā saimnieciskās darbības veida pirms kontroles maiņas. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret tiem UIN maksātājiem, kontroli pār kuriem ieguvusi persona, kas tos iepriekš nekontrolēja, un kuri vienlaikus ir mainījuši saimnieciskās darbības veidu. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata. Apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai komercsabiedrības saimnieciskās darbības veids, kāds tas bija pirms kontroles maiņas, tiktu saglabāts. Tomēr šādam ierobežojumam neesot leģitīma mērķa, jo komercsabiedrības peļņa esot atkarīga no tās saimnieciskās darbības veida. Komercsabiedrībai esot nepieciešams ātri reaģēt uz pieprasījuma un ražošanas izmaksu izmaiņām un izraudzīties tādu saimnieciskās darbības veidu, ar kuru iespējams gūt peļņu. Ekonomiskās krīzes apstākļos atsevišķi saimnieciskās darbības veidi esot radījuši zaudējumus, tādēļ arī nācies strauji ieviest izmaiņas komercsabiedrības pamatdarbībā. Ja komercsabiedrībā vienlaikus notiek kontroles un saimnieciskās darbības veida maiņa, tad tā kā nodokļu maksātājs zaudējot tiesības segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus un līdz ar to pieaugot UIN apmērs. Tādējādi apstrīdētās normas bremzējot saimnieciskās darbības attīstību, jo liekot komercsabiedrībai izvēlēties - saglabāt nerentablu saimnieciskās darbības veidu un tiesības segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus vai arī mainīt saimnieciskās darbības veidu un maksāt liela apmēra UIN. Pienākums maksāt UIN esot īpašumtiesību ierobežojums. Līdz ar tiesībām segt iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumus naudas līdzekļus zaudējot komersants, nevis tā kapitāla daļu īpašnieks. Līdz ar to apstrīdētās normas nevarot sekmēt sabiedrības labklājību.