3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, un lūdz atzīt tās par atbilstošām Satversmes 91. un 105. pantam. Saeima nenoliedz, ka apstrīdētās normas paredz personai Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Taču tās esot vērstas uz leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības - sasniegšanu. Apstrīdētās normas nosakot UIN maksāšanas kārtību un šā nodokļa maksāšanas režīma atvieglojumus. Likumdevējs baudot plašu rīcības brīvību nodokļu politikas ietvaros lemt par to, kādu nodokli ieviest un kādu tā likmi un piemērošanas kārtību noteikt. Nodokļu jomā tiesiskās vienlīdzības princips likumdevēja rīcības brīvību ierobežojot minimāli, jo dažādas atšķirības lielākoties esot vērtējamas politiski, nevis formāli tiesiski. Saeima uzskata, ka komercsabiedrība, kurā vienlaikus notikusi kontroles un pamatdarbības veida maiņa, neatrodas un nevar atrasties vienādos vai salīdzināmos apstākļos ar komercsabiedrību, kurā tā nenotiek. Apstrīdētās normas komersantiem ļaujot nākamajos taksācijas periodos ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo gadu zaudējumiem. Zaudējumu pārnešana uz nākamo taksācijas periodu esot ierobežota gan laika ziņā, gan atkarībā no zaudējumu rašanās veida, gan arī gadījumos, kad kontroli pār komercsabiedrību iegūst cita persona un tiek mainīts saimnieciskās darbības veids. Saeima norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir atvieglot nodokļu slogu, tomēr vienlaikus arī neļaut šo atvieglojumu izmantot tālab, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Zaudējumu pārnešana uz nākamajiem taksācijas periodiem esot uzskatāma par labvēlīgu regulējumu tādam nodokļu maksātājam, kas nemaina saimnieciskās darbības veidu. Nedz fiziskajām, nedz juridiskajām personām neesot konstitucionāli aizsargātu tiesību nemaksāt nodokļus vai pieprasīt nodokļu režīma atvieglojumus. Apstrīdētajās normās izraudzītais termiņš esot saistīts ar to, ka komercsabiedrības zaudējumus lielākoties rada ilgtermiņa ieguldījumi, proti, izdevumi par precēm un pakalpojumiem tiekot uzrādīti tad, kad par attiecīgajām precēm un pakalpojumiem ir gūti ieņēmumi. Saeima uzskata, ka, saglabājot komercsabiedrības pamatdarbības veidu, tiek veikts ekonomiski pamatots darījums un mazināts risks, ka kontroles maiņu varētu izmantot apliekamā ienākuma un tādējādi arī UIN apmēra mākslīgai samazināšanai. Turklāt komercsabiedrības pamatdarbības veida saglabāšana ilgāku laiku pēc kontroles maiņas radot zināmas garantijas tam, ka tiks saglabātas arī attiecīgajā nozarē radītās darba vietas. Leģitīmo mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem līdzekļiem, jo nodokļu normatīvie akti nevarot ierobežot komercsabiedrības pamatdarbības veida vai kontroles maiņu, bet varot ierobežot zaudējumu pārnešanu. Nodokļa likuma 14. pantā esot izdarīti vairāki precizējumi un papildinājumi, tātad likumdevējs esot regulāri analizējis apstrīdētās normas un vērtējis tās arī kopsakarā ar ekonomisko situāciju. Apstrīdētās normas neliedzot komercsabiedrībai krīzes situācijā un ārēju faktoru ietekmē mainīt saimnieciskās darbības veidu. Tādējādi apstrīdētās normas saprātīgi ierobežojot personas tiesības uz īpašumu.