13. Article

Satversmes 116. pantā nav minētas personai Satversmes 91. pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka šīs tiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 91. pantā paredzētajām tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar to mērķiem, gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām. Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 6. punkts). 13.1. Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 11. punktu). Atbilstoši Darbinieku aizsardzības likuma 6. panta pirmajai daļai Garantiju fonda līdzekļus veido: 1) uzņēmējdarbības riska valsts nodevas daļa; 2) dāvinājumi un ziedojumi; 3) administratoru atgūtās summas. Būtībā Garantiju fonds ir veidots pēc pašfinansēšanās principa. Pamatā fonda līdzekļus veido uzņēmējdarbības riska valsts nodeva, ko darba devējs katru mēnesi maksā par katru darbinieku. Līdz ar to pret maksātnespējīgajiem darba devējiem vērstie prasījumi tiek apmierināti no Garantiju fonda līdzekļiem, ko veido darba devēju maksātā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva. 13.2. Darbinieku aizsardzības likuma 7. panta trešā daļa paredz: "Ja Garantiju fondā nepietiek līdzekļu, lai apmierinātu darbinieku prasījumus saskaņā ar šo likumu, darbinieku prasījumi likumā paredzētajā kārtībā tiek apmierināti no valsts budžeta." Lai gan likums paredz iespēju darbinieku prasījumu apmierināšanai piesaistīt papildu līdzekļus no valsts budžeta, šāds mehānisms uzskatāms par izņēmumu no vispārējās kārtības un pieļaujams tikai īpašas nepieciešamības gadījumos. Līdz ar to likumdevēja uzdevums ir nodrošināt Garantiju fonda efektīvu darbību, tā ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu, lai būtu iespējams ilgtermiņā nodrošināt visu darbinieku prasījumu apmierināšanu atbilstoši Darbinieku aizsardzības likumam. Tādējādi nepieciešamība sabalansēt Garantiju fonda ieņēmumus un izdevumus, lai nodrošinātu visu darbinieku prasījumu apmierināšanu un netiktu veiktas izmaksas no valsts budžeta, proti, citu personu tiesību aizsardzības nodrošināšana un līdz ar to - sabiedrības labklājība, ir uzskatāma par leģitīmu mērķi.