14. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska. 14.1. Saeima un Ministru kabinets norāda, ka 2009. gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, ieņēmumi no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas bija par 20 procentiem mazāki nekā iepriekš plānotie, bet apmierināmo prasījumu skaits - ievērojami lielāks par plānoto. Tā 2009. gadā bija plānots apmierināt 1087 darbinieku prasījumus, bet faktiski tika apmierināti 2015 darbinieku prasījumi, tas ir, par 47 procentiem vairāk (sk. lietas materiālu 57. un 166. lpp.). Arī turpmākajos gados, ņemot vērā ekonomikas prognozes, netika plānots būtisks uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumu pieaugums. Grozījumu projekta anotācijas III sadaļas 5. punktā ir atspoguļotas izmaiņas Garantiju fonda ieņēmumos un izdevumos, ko būtiski ietekmē ekonomiskā situācija un straujais bezdarba pieaugums valstī. Nosakot darbinieku prasījumu ierobežojumus, ilgtermiņā tiktu nodrošināta sociālā stabilitāte darbinieku prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu ietvaros (sk. lietas materiālu 96. - 102. lpp.). Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izlietoti darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā, kā arī to, ka Garantiju fonds darbojas pēc pašfinansēšanās principa, šā fonda līdzekļu izmaksu ierobežojums ir atzīstams par piemērotu risinājumu, ar kuru likumdevējs var nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu. 14.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis, vai leģitīmo mērķi nevarēja sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, palielinot uzņēmējdarbības riska valsts nodevu vai samazinot Maksātnespējas administrācijas izmaksas un administratoru atlīdzību. Izvēloties noteiktu līdzekli, likumdevējam ir jāapsver, vai leģitīmo mērķi nevar sasniegt arī citādi. Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu). Valsts ir veikusi vairākus pasākumus, lai samazinātu maksātnespējas procesu izdevumus. Ministru kabinetam 2009. gada 21. aprīlī grozot 2007. gada 11. decembra noteikumus Nr. 865 "Kārtība, kādā tiek segti izdevumi un administratora atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā no valsts aģentūrai "Maksātnespējas administrācija" šiem mērķiem piešķirtajiem līdzekļiem", būtiski samazinājās administratora atlīdzības apmērs. Tāpat 2009. gadā valsts veica ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet arī citās jomās. Vairākos Satversmes tiesas spriedumos ir secināts, ka 2009. gadā Latvijas valsts ekonomikas lejupslīdes situācijā bija spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01). Tātad likumdevējs rūpējies par to, lai nepieļautu valsts budžeta izdevumu palielināšanos. Līdzekļu izraudzīšanās leģitīmā mērķa sasniegšanai ir likumdevēja kompetencē. Ja likumdevējs ir apsvēris, ar kādu līdzekli leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku nevarētu uzskatīt tādu līdzekli, kas uzliek ierobežojumu citai personu grupai. Līdz ar to, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesa var pārbaudīt tikai to, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis nesamērīgi neierobežo cilvēka pamattiesības. Vienlaikus Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to, ka Garantiju fonda darbības princips ir pašfinansēšanās. Valsts budžeta līdzekļi ir nepieciešami tikai tad, kad Garantiju fondā trūkst finansējuma. Uzņēmējdarbības riska valsts nodeva laika posmā no 2003. gada līdz 2009. gadam ir samazināta trīs reizes, proti, no deviņiem latiem līdz trim latiem gadā par darbinieku. No lietas materiāliem izriet, ka uzņēmējdarbības riska valsts nodeva tika samazināta nevis tāpēc, ka tā bijusi pārāk liela vai apgrūtinoša darba devējiem, bet gan tādēļ, ka Latvijas Darba devēju konfederācija regulāri (katru gadu pirms uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apstiprināšanas Ministru kabinetā) izteikusi iebildumus "par viņuprāt nepamatoti iesaldētajiem naudas līdzekļiem, kuri tika uzkrāti ievērojamos apmēros pirmajos trijos uzņēmējdarbības riska valsts nodevas iekasēšanas gados" (lietas materiālu 125. lpp.). Tātad Garantiju fondā bija uzkrājumi, kas tika izlietoti, samazinoties ieņēmumiem un palielinoties izdevumiem. Līdz ar to, izvērtējot spēkā esošā ierobežojuma nepieciešamību turpmāk, likumdevējam jāapsver iespēja noteikt tādu uzņēmējdarbības riska valsts nodevu, kas spētu nodrošināt Garantiju fonda funkcionēšanu ilgtermiņā bez valsts budžeta līdzekļu piesaistīšanas. 14.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka sabiedrības gūtais labums nav lielāks par indivīda tiesību un interešu aizskārumu, kas izpaudies tādējādi, ka apstrīdētais regulējums ir ievērojami pasliktinājis viņu finansiālo stāvokli. Tomēr likumdevējs pēc būtības nav atteicies no darbinieku prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet tikai uz noteiktu laiku ierobežojis izmaksājamās kompensācijas apmēru. To pieļauj gan Starptautiskās darba organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants, gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Minētie tiesību akti uzsver, ka garantijas summa nevar būt mazāka par sociāli pieļaujamo līmeni. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas rekomendāciju Nr. R180, nosakot ierobežojumus, jāraugās, lai tie nebūtu mazāki par sociāli pieļaujamo līmeni, un viens no vērā ņemamiem lielumiem var būt minimālā darba alga. Papildus jāņem vērā arī tas, ka valsts ir paredzējusi personām sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumam. Turklāt darbiniekiem nezūd prasījuma tiesības pret darba devēju attiecībā uz atlikušo summu un saskaņā ar Maksātnespējas likumu šādiem prasījumiem ir prioritāte salīdzinājumā ar pārējo kreditoru prasījumiem. Līdz ar to darba devēja maksātnespējas gadījumā darbinieku tiesības saņemt šos līdzekļus pēc būtības netiek atņemtas. Apstrīdētās normas dod iespēju ierobežotā apmērā apmierināt visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem uz to ir tiesības. Turklāt ierobežojums ir terminēts, proti, no 2009. gada 10. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim. Tādējādi labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Līdz ar to apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu.