19. Article

Arī no Direktīvas 2008/94/EK, kas ir transponēta Latvijas normatīvajā regulējumā, izriet, ka tā attiecas uz darba ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kuri atzīti par maksātnespējīgiem. Savukārt Direktīvas 2008/94/EK 2. pantā uzsvērts, ka darba devēju uzskata par maksātnespējīgu tad, ja saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētu kopēju procesu ir iesniegts pieprasījums sākt darba devēja maksātnespējas procesu. Taču likumdevējs par robežšķirtni jaunā regulējuma ieviešanai izvēlējies nevis maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi, bet gan noteiktu darbību maksātnespējas procesa ietvaros, proti, administratora iesnieguma iesniegšanu, uz kura pamata Maksātnespējas administrācija pieņem lēmumu. Normatīvais regulējums nenosaka precīzu termiņu šāda iesnieguma iesniegšanai. Administrators iesniegumu darbinieku prasījumu apmierināšanai Maksātnespējas administrācijai var iesniegt ne agrāk kā pēc maksātnespējīgā darba devēja kreditoru sapulces, kurā pieņemts lēmums par maksātnespējas procesa stāvokļa risinājuma noteikšanu, un ne vēlāk par datumu, kad kreditoru sapulce pieņēmusi lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu. Tātad tiesības uz izmaksu no Garantiju fonda tiek saistītas ar administratora darbību. Līdz ar to varētu izveidoties tāda situācija, ka pēc maksātnespējas pasludināšanas darbinieku prasījumi dažādos uzņēmumos administratoru noslogojuma dēļ tiek apkopoti dažādos termiņos. Tādējādi nav objektīva kritērija attiecībā uz termiņu, ar kuru nosakāms ierobežojums izmaksām no Garantiju fonda. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs ir aizsargājis tikai to personu tiesības, kuras jau bija vērsušās Maksātnespējas administrācijā, un uz šīm personām attiecinājis iepriekšējo normatīvo regulējumu. Savukārt personām, kuru darba devēji atzīti par maksātnespējīgiem, bet kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai vēl nebija iesniegti, likumdevējs nav paredzējis pārejas periodu un līdz ar to pārkāpis tiesiskās paļāvības principu. Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz personām, kuru darba devējs atzīts par maksātnespējīgu līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai, neatbilst Satversmes 1. pantam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: 1) atzīt likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas noteikumu 6. un 7. punktu, ciktāl tas attiecas uz personām, kuru darba devējs atzīts par maksātnespējīgu līdz 2009. gada 9. jūlijam, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā neesošu no pieņemšanas brīža; 2) atzīt likuma "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas noteikumu 6. un 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris