2. Article

Pieteikuma iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt Darbinieku aizsardzības likuma pārejas noteikumu 6. un 7. punktu (turpmāk - apstrīdētās normas) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 91. pantam. Pieteikumā norādīts, ka uzņēmums, kurā agrāk strādājuši Pieteikuma iesniedzēji, 2009. gada 2. jūnijā pasludināts par maksātnespējīgu. 2009. gada 12. jūnijā Pieteikuma iesniedzēji saņēmuši darba uzteikumu. Visu darbinieku pieteiktie un atzītie prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti 2009. gada 9. novembrī. Tā kā uzņēmuma rīcībā neesot bijuši darbinieku prasījumu segšanai nepieciešamie līdzekļi, valsts aģentūra "Maksātnespējas administrācija" (turpmāk - Maksātnespējas administrācija) pieņēmusi lēmumu par darbinieku prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem. Apstrīdētās normas nosakot apmēru, kādā no Garantiju fonda tiek segti darbinieku prasījumi, kuri iesniegti Maksātnespējas administrācijai laika periodā no 2009. gada 10. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim. Šis apmērs esot mazāks nekā tas, kāds noteikts Darbinieku aizsardzības likuma 5. pantā. 2.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības principam, kas paredz, ka personai nelabvēlīgu normatīvo aktu grozījumu gadījumos nepieciešams noteikt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pieteikuma iesniedzējiem esot bijusi tiesiskā paļāvība uz to, ka viņiem no Garantiju fonda izmaksās atlīdzību Darbinieku aizsardzības likuma 5. pantā noteiktajā apmērā. Līdz ar to likumdevējam, samazinot no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot bijis pienākums noteikt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Proti, likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot bijis tiesīgs tās attiecināt uz darbiniekiem, kuru darba devēja maksātnespēja bija pasludināta pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās. Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka tiesiskā paļāvība uz likumā noteikto naudas līdzekļu saņemšanu darba devēja maksātnespējas gadījumā viņiem izveidojusies nevis tad, kad maksātnespējas procesa administrators (turpmāk - administrators) iesniedza darbinieku prasījumus Maksātnespējas administrācijai, kā to norāda Saeima, un arī ne uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas dienā, bet gan agrāk. Proti, jau tad, kad spēkā stājās Darbinieku aizsardzības likums. Strādājot uzņēmumā, Pieteikuma iesniedzēji esot paļāvušies uz to, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā nepaliks bez iztikas līdzekļiem, jo saņems darba devēja neizmaksāto darba algu un citus maksājumus no Garantiju fonda. Šī tiesiskā paļāvība (nevis cerība, kā tas minēts Saeimas atbildes rakstā) esot veidojusies uz Darbinieku aizsardzības likuma pamata. 2.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam. Gan Pieteikuma iesniedzēji, gan tie darbinieki, kuru prasījumi no Garantiju fonda esot apmierināti pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču likumdevējs, ierobežojot no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot nepamatoti noteicis atšķirīgu attieksmi. Papildus Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka leģitīmo mērķi - visu darbinieku prasījumu apmierināšanu pilnā apmērā no Garantiju fonda - varētu sasniegt, izvēloties saudzējošāku līdzekli. Viens no šādiem alternatīviem līdzekļiem būtu bijusi uzņēmējdarbības riska valsts nodevas palielināšana, nosakot to 2003., 2004. vai 2005. gada līmenī. Uzņēmējdarbības riska valsts nodevas izmaiņas neprasot izdevumus no valsts budžeta. Arī darba devēju izmaksu palielinājums būtu bijis samērīgs, jo, pirmkārt, uzņēmējdarbības riska valsts nodeva laikā no 2003. gada līdz 2009. gadam esot ievērojami samazināta un, otrkārt, pat darba devējam ar vairākiem simtiem darbinieku maksājamā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva būtu neliela. Ja uzņēmējdarbības riska valsts nodeva būtu 45 santīmi mēnesī par vienu darbinieku (tas ir, mazāk nekā 2003. gadā un tikpat, cik 2005. gadā), papildus tiktu iegūti 1 792 596 lati gadā, bet, ja šī nodeva būtu 75 santīmi mēnesī par darbinieku (kā 2003. gadā), papildus tiktu iegūti 4 481 490 lati gadā. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka likumdevēja rīcība nav samērīga, jo tā nav atbilstoša, proti, labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Lai arī ekonomikas lejupslīdes apstākļos finansējumu varot samazināt, tomēr esot jāievēro konstitucionālie principi, tostarp solidaritātes princips.