3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām, un lūdz atzīt tās par atbilstošām Satversmes 1. un 91. pantam. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uz noteiktu laika posmu paredz ierobežojumus darbinieku prasījumu segšanai no Garantiju fonda. 3.1. Maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi neradot tiesības uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju fonda, jo visupirms darbinieku prasījumus vērtējot administrators. Turklāt varot tikt apmierināts tikai tāds prasījums, kuru administrators ar savu lēmumu atzinis un iekļāvis kreditoru prasījumu reģistrā. Līdz ar to Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējiem tiesiska cerība uz prasījuma apmierināšanu no Garantiju fonda esot radusies tikai ar 2009. gada 6. novembri. Savukārt tiesības uz prasījuma apmierināšanu varējušas rasties tikai un vienīgi pēc tam, kad Maksātnespējas administrācija pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertais atskaites punkts - administratora iesniegums - atbilstot Darbinieku aizsardzības likuma 10. pantā noteiktajam principam. Apstrīdētās normas nodrošinot iespēju ierobežotā apmērā apmierināt visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir tiesības saņemt atlīdzību no Garantiju fonda darba devēja maksātnespējas gadījumā. Saeima norāda, ka Garantiju fonda apjoms neesot konstants un varot mainīties. Mainoties uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumiem un pieaugot maksātnespējas procesu skaitam, Garantiju fondā pieejamo līdzekļu apjoms varot būtiski samazināties. Līdz ar to valsts iespējas apmierināt maksātnespējīgo darba devēju darbinieku prasījumus no Garantiju fonda esot atkarīgas no šā fonda ieņēmumiem. 2009. gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, Garantiju fondā esošo līdzekļu apmērs esot bijis par 20 procentiem mazāks nekā iepriekš plānotais. Lai segtu darbinieku prasījumus, esot piešķirts papildu finansējums no Garantiju fonda iepriekšējo gadu atlikuma. Tomēr vienlaikus esot bijis nepieciešams veikt neatliekamus pasākumus, lai nodrošinātu visu darbinieku prasījumu apmierināšanu. Līdz ar to tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem darba devēja maksātnespējas gadījumā esot ierobežotas saprātīgi, turklāt ierobežojums noteikts tikai līdz 2011. gada 31. decembrim. Apstrīdētās normas nevis paredzot valsts atteikšanos no kāda tās pienākuma, bet vienīgi nosakot terminētu izmaksājamās summas ierobežojumu. Tādējādi valsts ilgtermiņā varot nodrošināt sociālo stabilitāti darbinieku prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu ietvaros, un līdz ar to apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Saeima uzsver, ka darba ņēmējs, kurš nav saņēmis darba samaksu darba devēja maksātnespējas dēļ, varot stāties jaunās darba tiesiskajās attiecībās. Turklāt viņam esot tiesības uz valsts garantētajiem sociālajiem pabalstiem sociālās drošības sistēmas ietvaros neatkarīgi no tā, vai maksātnespējīgais darba devējs sociālās apdrošināšanas iemaksas faktiski ir vai nav veicis. Tādējādi sociālās drošības sistēma un Maksātnespējas likuma 137. panta ceturtajā daļā noteiktās prasījuma tiesības esot uzskatāmas par kompensējošu mehānismu. Apstrīdētās normas atbilstot samērīguma principam un līdz ar to arī tiesiskās paļāvības principam, jo citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana esot konstitucionālas vērtības, kas tiekot aizsargātas, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem. 3.2. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam, Saeima norāda, ka jauna vai pārejas tiesiskā regulējuma noteikšana vienmēr radot citādu attieksmi, nekā bijusi iepriekš, taču neesot pamata to uzskatīt par atšķirīgu attieksmi. Pieteikuma iesniedzēji neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras atlīdzību no Garantiju fonda līdzekļiem jau ir saņēmušas.