5. Article

Pieaicinātā persona - Maksātnespējas administrācija - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju viedoklis nav pamatots. 2009. gadā Garantiju fondā darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā esot bijis 1 215 000 latu, taču Maksātnespējas administrācijas prognozes liecinājušas, ka visu prasījumu apmierināšanai būs nepieciešami 4 213 413 lati. Tātad, ja netiktu paredzēti no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēra ierobežojumi, valsts nevarētu garantēt, ka tiks apmierināti visu to personu prasījumi, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem radīsies tiesības saņemt atlīdzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tādēļ no Garantiju fonda izmaksājamiem līdzekļiem esot noteikts tikai tāds ierobežojums, kas konkrētajos ekonomiskajos apstākļos ļautu arī turpmāk nodrošināt darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Darbinieku tiesības darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemt līdzekļus no Garantiju fonda netiekot atņemtas pēc būtības, bet gan noteiktā laika periodā saprātīgi ierobežotas. Darba ņēmēja tiesības uz darba samaksu izrietot no darba tiesiskajām attiecībām, un darba samaksas garantēšana esot darba devēja pienākums. Ja darba devējs kļūst maksātnespējīgs un tādējādi vairs nespēj pildīt savas saistības, darba ņēmējam esot subjektīvas tiesības uz līdzekļu izmaksu no Garantiju fonda. Tādēļ izmaksas no Garantiju fonda nevarot uzskatīt par sociālajiem pabalstiem. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (turpmāk - Direktīva 2008/94/EK) katrai dalībvalstij esot jāgarantē tikai aizsardzības minimums un tām esot tiesības direktīvā norādītās izmaksas ierobežot. Tādējādi Eiropas Savienības dalībvalstīm esot tiesības noteikt ierobežojumus izmaksām no garantijas iestādes līdzekļiem, ņemot vērā arī attiecīgās valsts sociālekonomisko situāciju.