6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētās normas nošķir divas personu grupas, kas var īstenot savas tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem, proti: personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti līdz 2009. gada 9. jūlijam, un personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti pēc šā datuma. Abās minētajās grupās ietilpstošās personas varot pretendēt uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem. Līdz ar to abas personu grupas atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot Garantiju fonda ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, jo tos būtiski ietekmējot ekonomiskā situācija un straujais bezdarba pieaugums valstī. Ņemot vērā Garantiju fonda pašfinansēšanās principu, attiecīgo izmaksu ierobežojums esot atzīstams par piemērotu risinājumu, ar kuru likumdevējs var nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi nebija iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, Tiesībsargs norāda, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo līdzekļu izraudzīšanās esot likumdevēja kompetencē. Tāpēc izvērtējams esot vienīgi tas, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis nesamērīgi neierobežo pamattiesības. Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izmantoti vienīgi darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā, kā arī to, ka valsts 2009. gadā veikusi ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet arī citās jomās, Tiesībsargam neesot šaubu par to, ka šāda likumdevēja rīcība bijusi nepieciešama. Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētās normas nodrošina arī to, ka sabiedrības gūtais labums ir lielāks par personas tiesību un interešu aizskārumu. Likumdevējs pēc būtības neesot atteicies no darbinieku prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet tikai pārejas periodā ierobežojis izmaksājamās kompensācijas apmēru. To pieļaujot gan Starptautiskās darba organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants, gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Tāpat vērā ņemams esot tas apstāklis, ka šīm personām darba zaudēšanas gadījumā ir paredzētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba gadījumam. Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu. Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi nerada tiesības uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju fonda līdzekļiem. Līdz ar to neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Personām esot varējusi rasties paļāvība uz to, ka valsts darbiniekus aizsargās darba devēja maksātnespējas gadījumā, taču neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu aizsardzības apjomu, jo šo personu prasījumi vēl nebija izvērtēti un nebija pieņemts lēmums par to apmierināšanu. Turklāt esot jāņem vērā arī tiesību joma, kurā ietilpst aizsargājamās tiesības. Sociālo tiesību - kas ietver arī darba ņēmēju aizsardzību - īstenošana esot atkarīga no pieejamiem resursiem, tāpēc šajā jomā personas nevarot tikt pasargātas no normatīvā regulējuma izmaiņām. Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar tiesiskās paļāvības un vienlīdzības principiem.