7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk - LBAS) - uzskata, ka gan Pieteikuma iesniedzēji, gan tie darbinieki, kuri zaudējuši darbu darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti pirms 2009. gada 10. jūlija, atrodas vienādos apstākļos. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežojot Pieteikuma iesniedzēju tiesības, tomēr tām esot leģitīms mērķis - gādāt par to, lai, kaut vai ierobežotā apmērā, tomēr tiktu apmierināti visu darbinieku prasījumi. Pēc LBAS ieskata, darbinieku tiesībām noteiktais ierobežojums neesot samērīgs ar labumu, ko sabiedrība kopumā no šā ierobežojuma gūstot. Darbinieku vienīgā iespēja darba devēja maksātnespējas gadījumā saņemt savu darba samaksu esot to pieprasīt no Garantiju fonda. Arī Tieslietu ministrijas apkopotā informācija liecinot, ka citas iespējas saņemt minēto atlīdzību esot atzīstamas par neefektīvām. Atsaucoties uz Tieslietu ministrijas vēstuli, kas rakstīta Grozījumu projekta sagatavošanas laikā, LBAS norāda, ka kopš 2006. gada ieņēmumi no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas vairs neesot novirzīti Garantiju fonda papildināšanai. Pēc LBAS ieskata, alternatīva iespēja bijusi nevis pieņemt apstrīdētās normas un samazināt Garantiju fonda izdevumus, bet gan risināt jautājumu par Garantiju fonda ienākumu papildināšanu. Atsaucoties uz Saeimas Juridiskā biroja atzinumu par Grozījumu projektu, LBAS norāda, ka regulējums neesot pats saudzīgākais veids, kā ilgtermiņā nodrošināt sociālo stabilitāti darbinieku prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu apmērā. Līdz ar to LBAS uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst tiesiskās paļāvības principam, jo tajās noteiktais "tiesiskās paļāvības aizskārums nav attaisnojams".