9. Article

No pieteikuma secināms, ka Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdētās normas atbilstība tikai Satversmes 98. panta pirmajiem diviem teikumiem, kas noteic: "Ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā." 9.1. Tiesības brīvi izbraukt no Latvijas sevī ietver vairākus aspektus. Tiesības atstāt valsts teritoriju nevar tikt ierobežotas, prasot iemeslu, kāpēc persona vēlas atstāt valsti. Tāpat šīs tiesības nevar tikt ierobežotas, nosakot, cik ilgu laiku indivīds drīkst atrasties ārpus valsts [sk. Joseph S., Schultz J., Castan M. (ed.) The International Covenant in Civil and Political Rights. Cases, materials and commentary, 2nd ed., Oxford University Press, 2004, p. 355]. Tās sevī ietver indivīda tiesības brīvi izbraukt uz citu valsti pēc savas izvēles, ja vien attiecīgā valsts viņu uzņem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 13. februāra sprieduma lietā "Napijalo v. Croatia" 68.§). Satversmes tiesa ir secinājusi, ka to personu loks, kurām ir konstitucionāli noteiktas tiesības brīvi atgriezties Latvijā, nosakāms Personu apliecinošu dokumentu likuma kontekstā. Tiesības brīvi atgriezties Latvijā citastarp ir attiecināmas uz Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 19. punktu). 9.2. Personas tiesību un pienākumu kopumu nosaka personas tiesiskais statuss. Savukārt valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt personu ar tās tiesiskajam statusam atbilstošiem personu apliecinošiem dokumentiem. Tiesiskā statusa maiņa ir viens no Personu apliecinošu dokumentu likuma 16. panta pirmajā daļā minētajiem gadījumiem, kad personu apliecinošs vai pagaidu dokuments kļuvis lietošanai nederīgs. Līdz ar to apstrīdētā norma attiecas tikai uz tām personām, kuru tiesiskais statuss ir mainījies un kurām tāpēc jāsaņem jauns dokuments. Apstrīdētā norma attiecas uz personām, kuru tiesiskais statuss ir mainījies.