2. Article

1. Katra dalībvalsts veic efektīvus likumdošanas, administratīvos, tiesas vai citus pasākumus, lai nepieļautu, ka tās jurisdikcijai pakļautajā teritorijā notiek spīdzināšanas akti. 2. Nekādi ārkārtas apstākļi, lai kādi tie būtu, piemēram, kara stāvoklis vai kara draudi, iekšējā politiskā nestabilitāte vai jebkāds cits ārkārtas stāvoklis, nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai. 3. Augstākstāvošas amatpersonas vai valsts iestādes pavēle nevar būt par attaisnojumu spīdzināšanai.