16. Article

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Lai gan lieta ierosināta par apstrīdētā detālplānojuma atbilstību visam Satversmes 105. pantam, tomēr Pieteikuma iesniedzēji neapstrīd tā atbilstību minētā panta ceturtajam teikumam. Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs tās ierobežot. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, tas ir, ja tie noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). 16.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar teritorijas plānošanas dokumentiem vietējā pašvaldība normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā var paredzēt teritorijas izmantošanas un līdz ar to arī īpašuma tiesību ierobežojumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 8. punktu). Citiem vārdiem, teritorijas plānošanas dokumentus var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu, jo ar tiem tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un netraucēta izmantošana (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu). Satversmes tiesa jēdzienu "tiesības uz īpašumu" teritorijas plānošanas kontekstā interpretējusi visai plaši. Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2008-03-03 norādīts: "No tiesībām uz īpašumu izrietošās intereses teritorijas plānošanas jomā apskatāmas plašā tvērumā. Pie tām var piederēt, arī, piemēram, noteikts skats pa logu, dzīvokļa insolācija. Līdz ar to, pieņemot apstrīdēto detālplānojumu, bija jāņem vērā gan tās teritorijas īpašnieku intereses, uz kuru attiecas detālplānojums, gan arī šai teritorijai piegulošo īpašumu īpašnieku intereses [..] Vienlaikus izvērtējamas arī attiecīgā mikrorajona iedzīvotāju un pilsētas intereses kopumā" (Satversmes tiesas 2008. gada 24. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 20. punkts). Satversmes tiesa arī secinājusi: "Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu. Tāpat minētais Satversmes pants šo pamattiesību izmantošanai noteic robežas, proti, īpašuma tiesības nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības interesēm" (Satversmes tiesas 2009. gada 19. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 11.2. punkts). Savukārt Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2010-54-03 norādīts: nosakot, vai ar detālplānojumu mainīts līdz tam pastāvējušais zemes īpašuma lietošanas tiesību apjoms un vai šī maiņa atzīstama par īpašuma tiesību ierobežojumu, "jāņem vērā, cik lielā mērā ar plānojumu ir ierobežota līdzšinējā atļautā īpašuma izmantošana, kā arī tas, vai līdzšinējā atļautā (vai attiecīgi plānotā) izmantošana īpašniekam ir radījusi tādu tiesisko paļāvību, ka nākotnē viņš savu zemi varēs izmantot kādā noteiktā veidā". Satversmes tiesa spriedumā šajā lietā norādīja, ka pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojumu var radīt vēja elektrostaciju tiešā ietekme - troksnis, ēnas, vibrācija un mirgošana, bet īpašuma tiesību aizskārums varētu rasties tad, ja vietējā pašvaldība atļautu būvēt vēja elektrostaciju, kurai saskaņā ar likumu nosakāmā aizsargjosla skartu pieteikuma iesniedzējiem piederošos zemes gabalus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 3. maija sprieduma lietā Nr. 2010-54-03 16., 16.1. un 16.2. punktu). Arī spriedumā lietā Nr. 2010-62-03 Satversmes tiesa secināja, ka aizskartas pieteikuma iesniedzēja tiesības uz īpašumu, jo teritorijas plānojumā bija noteikta aizsargjosla, kas skāra pieteikuma iesniedzēja nekustamo īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2010-62-03 7. punktu). 16.2. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: lai konstatētu Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) interpretāciju, un šī prakse ir izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Satversmes tiesa arī secinājusi, ka Satversmes 105. panta un Konvencijas Pirmā protokola 1. panta saturs ir līdzīgs (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu." Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka, pirmkārt, Konvencijas Pirmā protokola 1. pants negarantē noteiktu vides kvalitāti jeb personas tiesības baudīt īpašumu patīkamā vidē. Otrkārt, ja arī kāds objekts, piemēram, lidosta vai rūpnīca, var nopietni ietekmēt netālu esoša nekustamā īpašuma vērtību un pat padarīt īpašumu nepārdodamu, personai ir jāpierāda šā objekta negatīvā ietekme uz tās nekustamā īpašuma vērtību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību komisijas 1986. gada 16. jūlija lēmumu lietā "Rayner v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 9310/81; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 29. janvāra lēmumu lietā "Taşkin et autres c. la Turquie", pieteikums Nr. 46117/99; 2009. gada 29. septembra lēmumu lietā "Galev and Others v. Bulgaria", pieteikums Nr. 18324/04; 2010. gada 2. decembra sprieduma lietā "Atanasov v. Bulgaria", pieteikums Nr. 12853/03, 83. punktu u. c.). Tā kā Konvencijā nav normas, kas tieši aizsargātu personas tiesības uz tīru un klusu vidi, tad gadījumos, kad persona cieš no tieša un nopietna kaitējuma, piemēram, trokšņa vai piesārņojuma, var tikt konstatēts Konvencijas 8. pantā garantēto tiesību uz privātās un ģimenes dzīves un mājokļa neaizskaramību aizskārums. Šādā gadījumā jākonstatē tas, ka kaitējums tieši ietekmē pieteicēju un sasniedz noteiktu bīstamības līmeni. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka par Konvencijā paredzēto tiesību aizskārumu nav uzskatāma tāda ietekme, kas ir niecīga salīdzinājumā ar katrā mūsdienu pilsētā esošiem vides apdraudējumiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 26. februāra lēmumu lietā "Fägerskiöld v. Sweden", pieteikums Nr. 37664/04).