13. Article

Lai lemtu par Saeimas pārstāvja lūgumu izbeigt tiesvedību sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, vispirms ir jānoskaidro, kura Satversmes 105. panta teikuma tvērumā ietilpstošās tiesības Pieteikuma iesniedzējiem ir ierobežotas, proti, kurš Satversmes 105. panta teikums un ciktāl attiecināms uz apstrīdēto normu. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt Satversmes 105. panta ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas Pirmā protokola 1. pants paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). "Minētās normas paredz atšķirīgus kritērijus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanai, tādēļ nosakāms, kura no tām attiecināma uz apstrīdēto normu" (Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 14. punkts). Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, ja uz situāciju attiecināms Satversmes 105. panta ceturtais teikums, Satversme paredz specifiskas prasības, kas varētu ietekmēt arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un raksturu. Proti, "īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma gadījumos" (Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2. punkts). 13.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka faktiski aiz apstrīdētās tiesību normas ir apslēpta īpašuma nacionalizācija bez atbilstošas kompensācijas izmaksāšanas, un apstrīd tās atbilstību arī Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējiem piederošo akciju nominālvērtība nav mainījusies, un to īpašumā gan pirms, gan arī pēc apstrīdētās normas piemērošanas ir tieši tikpat daudz akciju ar tieši tādu pašu nominālvērtību kā iepriekš, ja vien īpašnieks pats tās nav labprātīgi atsavinājis. Apstrīdētā norma pati par sevi neparedz atņemt nedz īpašnieka statusu, nedz arī iespēju saņemt dividendes vai likvidācijas kvotu, kas pienākas sakarā ar jau piederošām akcijām, ja attiecīgās kredītiestādes finansiālais stāvoklis to pieļauj. Tāpat netiek atņemtas tiesības piedalīties kredītiestādes akcionāru sapulcēs, ja tādas tiek sasauktas, vai realizēt citas akcionāram likumos paredzētās tiesības. Tādējādi apstrīdētā norma neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā. 13.2. "Konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmās daļas pirmais teikums garantē jebkuras fiziskās vai juridiskās personas tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu, tas ir, tiesības netraucēti šo īpašumu valdīt, lietot, iegūt no tā visus iespējamos labumus, kā arī rīkoties ar to" [Satversmes tiesas 1998. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 0902(98) secinājumu daļas 1. punkts]. Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta pirmās daļas pirmais teikums paredz: "Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt [..]" Minētā norma expressis verbis paredz tiesības ne vien atsavināt īpašumu, bet arī to lietot. ECT norāda, ka akcija ir sarežģīts objekts, kas apliecina, ka akcionāram tā pieder kopā ar tai atbilstošajām tiesībām, tātad akcionāram ir ne vien tiesības uz kompānijas mantas daļu tās darbības izbeigšanas gadījumā, bet arī citas beznosacījuma tiesības, it īpaši tiesības balsot un tiesības ietekmēt kompānijas darbību (sk. ECT 2001. gada 27. decembra lēmumu lietā "Sovtransavto Holding v. Ukraine", iesniegums Nr. 48553/99, un 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 60. punktu). ECT lietā, kurā pieteicējam sākotnēji bija 49 procenti akciju, bet pēc vairākkārtējas pamatkapitāla palielināšanas - tikai 20,7 procenti, secināja, ka ir mainījušās pieteicēja iespējas ietekmēt kompāniju un īstenot kontroli pār tās mantu (sk. ECT 2002. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Sovtransavto Holding" v. Ukraine", iesniegums Nr. 48553/99, 92. punktu). Interpretējot Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības, Satversmes tiesa jau iepriekš ir atsaukusies uz citu Eiropas valstu konstitūcijās nostiprinātajām normām un to interpretāciju attiecīgo valstu konstitucionālo tiesu praksē. Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka likums, kas paredzēja tiesības strādājošo pārstāvim piedalīties noteiktu jautājumu lemšanā atsevišķos kapitālsabiedrības orgānos, ir izvērtējams kā tiesību uz īpašumu ierobežojums (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 1979. gada 1. marta spriedumu apvienotajās lietās Nr. 1BVR 532, 533/77, 419/78 un 1 BvL 21/78 BVerfGE, 50, 290). Arī Austrijas Republikas Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka iespēja izspiest akcionārus no sabiedrības uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu, kam nepieciešams attaisnojums sakarā ar sabiedrības interesi, piemērotību un samērīgumu (sk. Austrijas Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr. G129/04 http://www.ris.bka.gv.at). Aplūkojot ECT praksē izteiktās atziņas kopsakarā ar vēsturisko un spēkā esošo Latvijas likumu regulējumu, kā arī tiesību zinātnē paustajām atziņām par akcijas juridisko dabu, Satversmes tiesa secinājusi, ka "tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt ar īpašumu saistītus jautājumus" (Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 8. punkts). 13.3. Satversmes tiesa ir secinājusi arī to, ka akciju piederība rada personai tiesības uz īpašumu un tikai akcionāram ir tiesības lemt par Komerclikuma 284. panta otrajā daļā minētajiem jautājumiem, proti, pieņemt lēmumus par grozījumu izdarīšanu statūtos, pamatkapitāla izmaiņām, konvertējamo obligāciju emisiju, sabiedrības reorganizāciju, koncerna līguma noslēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, sabiedrības iekļaušanu, piekrišanu tās iekļaušanai un sabiedrības darbības izbeigšanu. Minētie lēmumi tieši attiecas uz sabiedrības aktīviem un ir būtiski, jo var ietekmēt ikviena akcionāra īpašuma tiesību apjomu. Ja akcionāri paši nevar brīvi noteikt šo lēmumu pieņemšanas kārtību, tiek ierobežotas Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 9. punktu). Komerclikumā ietvertais regulējums attiecībā uz akcionāru sapulces kompetenci un akcionāru pirmtiesībām jāvērtē kopsakarā ar Direktīvu 77/91/EEK. Direktīvas 77/91/EEK 25. panta pirmais teikums paredz: "Par jebkuru kapitāla palielināšanu lemj kopsapulce", savukārt 29. panta pirmā daļa nosaka: "Ja kapitālu palielina ar naudas ieguldījumu, akcionāriem jāpiedāvā akcijas, piešķirot tiem pirmpirkuma tiesības proporcionāli to akciju pārstāvētajam kapitālam." Latvijas tauta 2003. gada 1. septembra referendumā izšķīrās par to, ka Latvija kļūst par ES dalībvalsti. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas Republikai jāpilda saistības, kas izriet no dalības Eiropas Savienībā, tostarp arī direktīvās noteiktās prasības (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2004-01-06 7. punktu). Tas gan nenozīmē, ka direktīvās ietvertās normas ikvienā gadījumā ietekmētu Satversmē noteikto pamattiesību tvērumu. Konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā Direktīvas 77/91/EEK kā akcionāru tiesību aizsardzības minimālo standartu noteicoša instrumenta īpašais raksturs un vieta komerctiesībās. Minētās direktīvas 25. un 29. pants izstrādāts, ņemot vērā dalībvalstīs īstenoto akcionāru pamattiesību aizsardzību. 13.4. Līdz ar to, ņemot vērā visus minētos aspektus, jāsecina, ka Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpst akcionāru tiesības akcionāru sapulcē izlemt ar akciju sabiedrības darbību saistītus jautājumus, tostarp jautājumus par pamatkapitāla palielināšanu, pamatkapitāla palielināšanas noteikumu apstiprināšanu, kā arī to, vai līdzšinējie akcionāri bauda pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas. Šīs akcionāra tiesības ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā neatkarīgi no tā, cik veiksmīga ir kredītiestādes saimnieciskā darbība, un aptver arī tiesības ar akcionāru sapulces starpniecību piedalīties tādu jautājumu lemšanā, kuri saistīti ar finansiālās grūtībās nonākušas kredītiestādes glābšanu. Apstrīdētā norma paredz, ka kredītiestādes padome noteiktā situācijā ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, tās vārdā pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas noteikumus. Savukārt apstrīdētās normas otrā daļa noteic, ka minētajos gadījumos līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību iegādāties jaunās emisijas akcijas. Apstrīdētā norma liedz akcionāram īstenot no akcijas izrietošās tiesības, proti, piedaloties akcionāru sapulcē, pieņemt lēmumus attiecībā uz svarīgiem sabiedrības darbības jautājumiem, kā arī saglabāt savu līdzdalību sabiedrībā. Tādējādi apstrīdētā norma ietilpst Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā un nosaka šajā pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu.