14. Article

Saeima ir izteikusi viedokli par to, ka tiesvedība šajā lietā būtu izbeidzama, jo Pieteikuma iesniedzēji neesot izsmēluši visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un līdz ar to konstitucionālā sūdzība neatbilstot subsidiaritātes principam. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa paredz, ka persona konstitucionālo sūdzību iesniegt ir tiesīga tikai tad, "ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.) vai arī tādu nav". "Konstitucionālā sūdzība ir veidota kā subsidiārs tiesību aizsardzības līdzeklis un Satversmes tiesas likumā paredzēta vienlaikus ar tiesas pieteikuma institūtu. Konstitucionālā sūdzība un tiesas pieteikums Satversmes tiesai ir savstarpēji saistīti institūti. Likumdevējs prezumējis, ka gadījumos, ja attiecīgajā civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā piemērojamā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās pamattiesības, tiesa, apturot tiesvedību, pati vērsīsies Satversmes tiesā" (Satversmes tiesas 2005. gada 31. augusta lēmuma "Par atteikšanos apturēt 2005. gada 26. augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneses lēmuma civillietā Nr. C 31249605,2496/05 un 2005. gada 29. augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša lēmuma civillietā Nr. C 31247205, 2472/05 izpildi" secinājumu daļas 2. punkts). Subsidiaritātes principa mērķis ir panākt, lai tiesa, izskatot lietu pēc būtības, visupirms izmantotu tās rīcībā esošās tiesību piemērošanas un interpretācijas metodes Satversmei atbilstoša rezultāta sasniegšanai un tikai tad, ja tas nav iespējams, vērstos ar pieteikumu Satversmes tiesā. Satversmes tiesas kolēģijās ir nostiprinājusies tāda prakse, ka subsidiaritātes principa ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju. Atbilstoši minētajai praksei lēmuma par izskatāmās lietas ierosināšanu 3. punktā ir secināts, ka "Pieteikuma iesniedzējiem nav iespēju aizstāvēt savas pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem" (lietas materiālu 1. sēj. 115. lpp.). 14.1. Saeimas pārstāvis Satversmes tiesai iesniedzis informāciju par to, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā pēc vairāku personu prasības ir ierosināta civillieta par Parex bankas mazākuma akcionāru tiesību iegādāties Parex bankas reorganizācijas rezultātā izveidotās AS "Citadele banka" akcijas nodrošināšanu un reorganizācijas rezultātā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 164. lpp.). Saeimas pārstāvis, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2010-60-01, pauž uzskatu, ka analogas Pieteikuma iesniedzēju civilprasības iesniegšana un izskatīšana būtu priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. Taču minētajā spriedumā ir runāts par civilo tiesību aizsardzības līdzekli Satversmes 92. panta izpratnē, nevis pamattiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma izpratnē. Nenoliedzot to, ka noteiktos gadījumos zaudējumu atlīdzība var būt tiesību aizsardzības līdzeklis Satversmes tiesas likuma izpratnē, Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka šāda veida prasība nav vērsta uz tādu pamattiesību aizsardzību, kuras izriet no Pieteikuma iesniedzēju kā akcionāru tiesībām piedalīties Parex bankas pārvaldē. Līdz ar to prasība par zaudējumu atlīdzību konkrētajā gadījumā nav priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. 14.2. Komerclikuma 286. un 287. pants reglamentē akcionāru sapulces lēmuma, bet 310.1 pants - īpašā gadījumā pieņemta valdes lēmuma pārsūdzēšanu tiesā. Kapitālsabiedrības padomes lēmuma pārsūdzēšanu nedz Komerclikums, nedz arī Kredītiestāžu likums expressis verbis neparedz. Tāpēc pieteikumā izteikts viedoklis, ka apstrīdētā norma, izslēdzot no akcionāru sapulces kompetences tiesības lemt par pamatkapitāla palielināšanu, vienlaikus liegusi akcionāram arī tiesības vispār pārsūdzēt šādu lēmumu tiesā. Saeimas pārstāvis uzskata, ka bankas padomes lēmumu var pārsūdzēt tiesā pēc analoģijas un šāda pārsūdzēšana būtu priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. Jāņem vērā, ka minētie Komerclikuma panti vērsti uz to, lai izsmeļoši uzskaitītu gadījumus, kuros akcionārs ir tiesīgs apstrīdēt sabiedrības orgānu lēmumus. Pretrunā ar sabiedrību tiesību principiem būtu tāda situācija, ka akcionāri ar tiesas palīdzību mēģinātu ietekmēt sabiedrības orgānu saimniecisko darbību gadījumos, kad likums to tieši neparedz. Kā jau minēts, subsidiaritātes princips prasa izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus. 14.3. Saeimas pārstāvis uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējiem bija administratīvā procesa kārtībā jāpārsūdz Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmums par statūtu grozījumu reģistrāciju. Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 19.pants paredz: "Uzņēmumu reģistra valsts notāru lēmumus un rīcību likumā noteiktajā kārtībā var apstrīdēt, iesniedzot Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram attiecīgu iesniegumu [..]" Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" 14. panta otro daļu Uzņēmumu reģistra kompetencē neietilpst konkrēta lēmuma pieņemšanas faktisko apstākļu pārbaude. "Uzņēmumu reģistra kompetencē ir tikai tam iesniegto dokumentu pārbaude par to formas un satura atbilstību likumam. Tā kā iesniedzamajos dokumentos ir fiksēti juridiskie fakti, Uzņēmumu reģistra amatpersonām jāpārbauda dokumentā minēto faktu atbilstība likumam, bet nevis dokumentā minēto faktu atbilstība faktiskajam stāvoklim" (Strupišs A. Komerclikuma komentāri. Jurista Vārds, 2003. gada 3. jūnijs, Nr. 21). Līdz ar to Satversmes tiesas likuma izpratnē Uzņēmumu reģistra lēmuma pārsūdzēšana konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. 14.4. Saeimas pārstāvis tiesas debatēs norādīja, ka "[..] pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši Eiropas tiesību vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus" (Satversmes tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 133. lpp.). Tā kā Pieteikuma iesniedzēji atsaucas uz diviem Direktīvas 77/91/EEK pantiem, tiem vajadzējis vērsties tiesā, prasot ES tiesību efektīvu piemērošanu vai arī - saskaņā ar "Frankoviča doktrīnu" - zaudējumu atlīdzību no valsts sakarā ar direktīvas pārkāpšanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 134. lpp.). Lietas izskatīšanas gaitā Saeimas pārstāvis izteica arī tādu viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējiem bija jāpārsūdz EK lēmumi par Parex bankai sniegtā valsts atbalsta saderību ar ES kopējo tirgu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi: "No Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas, kā arī no Satversmes tiesas kā nacionālā tiesību aizsardzības mehānisma būtības izriet, ka pienākums izsmelt vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecas vienīgi uz nacionālajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem" (Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 14. punkts). Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana, kuri nav tieši saistīti ar Satversmē noteikto pamattiesību aizsardzību un vērsti tikai un vienīgi uz ES tiesību piemērošanas nodrošināšanu, nav priekšnoteikums tam, lai persona varētu vērsties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem nav iespēju novērst to pamattiesību aizskārumu ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem un Saeimas pārstāvja lūgums par tiesvedības izbeigšanu uz šā pamata ir noraidāms.