19. Article

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). No Saeimas, kā arī pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir finansiālās grūtībās nonākušas, bet valstij sistēmiski svarīgas kredītiestādes ātra un efektīva rekapitalizācijas procesa nodrošināšana, šajā procesā ietverot arī iespēju pieņemt paredzamu un valsts atbalsta jomā izvirzītajām prasībām atbilstošu lēmumu par pamatkapitāla palielināšanu. 19.1. Finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē valsts ir uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām kredītiestādēm, citastarp ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu. Kredītiestādes finansiālo grūtību risināšanas procesā pirmām kārtām ir aizsargājamas noguldītāju intereses. Satversmes tiesa jau secinājusi, ka "krīzes situācijā iejaukšanās banku sektorā ir nepieciešama pēc iespējas savlaicīgāk, lai nodrošinātu finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu aizsardzību. Kredītiestādes uzņēmuma darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar iespējamo iespaidu uz visu finanšu sektoru un valsts tautsaimniecību kopumā" (Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 22. punkts). Arī no ECT prakses izriet, ka noteiktos apstākļos valsts pasākumi, kuru rezultātā būtiski samazinās pieteicēja līdzdalība bankā, var būt veikti ar leģitīmu mērķi - bankas klientu interešu aizsardzība (sk. ECT 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā "Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 84. punktu). Novēršot kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu, tiek aizsargātas noguldītāju intereses, atjaunota uzticība iekšzemes banku sistēmai un nodrošināta vispārējā valsts finanšu stabilitāte. 19.2. FM 2009. gada 16. februāra vēstulē Nr. 7-4/127, kura ir adresēta Budžeta komisijai un kurā lūgts vairākas normas, tostarp apstrīdēto normu, iestrādāt likumā kā atbildīgās komisijas priekšlikumu, formulēts šāds mērķis: "Priekšlikumi sagatavoti, lai pilnveidotu kredītiestādes dibināšanas un kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanas kārtību, ja Ministru kabinets ir pieņēmis lēmumu par būtiskas līdzdalības iegūšanu šajā kredītiestādē" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46. lpp.). FM 2009. gada 24. februāra vēstulē Ministru prezidentam norādīts: lai potenciālais investors izskatītu iespēju iesaistīties Parex bankas kapitālā, ir nepieciešams atrisināt vairākus jautājumus, tostarp novērst iespēju, ka mazākuma akcionāri gūst labumu no investīcijām Parex bankā. To iespējams panākt, vai nu veicot pilnīgu Parex bankas nacionalizāciju, vai arī samazinot mazākuma akcionāru līdzdalību (sk. 2009. gada 24. februāra vēstuli Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71. lpp.). Akcionāru līdzdalības samazināšana, ja tā nodrošina valsts atbalsta saderīgumu ar ES kopējo tirgu, var būt vērsta uz citu personu tiesību aizsardzību. Proti, ja valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību kredītiestādē, šāda līdzdalība uzskatāma par valsts atbalstu. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas un pieaicināto personu viedoklim, ka nav pieļaujams finansiālās grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu tādā veidā, lai ļautu līdzšinējiem tās akcionāriem gūt nepamatotu labumu. Valsts atbalsts ietekmē konkurenci un noteiktos gadījumos var aizskart citu kredītiestāžu akcionāru tiesības. Valsts atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā ES dalībvalsts saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa un vienlīdzības principa ievērošanu. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka vienas bankas akcionāri gūst labumu no pamatkapitāla palielināšanas, izmantojot valsts atbalstu, kamēr citas bankas akcionāriem tas ir liegts. Ierobežojumi, kas vērsti uz taisnīgas konkurences nodrošināšanu, ir noteikti ar leģitīmu mērķi - citu personu tiesību aizsardzība. 19.3. Satversmes tiesa jau iepriekš vairākos spriedumos ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijā ekonomiskās krīzes seku novēršanai bija nepieciešami specifiski pamattiesību ierobežojumi. Ekonomiskās krīzes situācijā slogs, kas gulstas uz sabiedrības locekļiem, ir jāsadala, gan ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt vājākos sabiedrības locekļus, gan arī ievērojot sabiedrības locekļu solidaritāti. Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu). Ja valsts ir iesaistījusies tādas kredītiestādes glābšanā, kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā kredītiestāde var sekmīgi turpināt savu darbību, neētiska un taisnīguma principam neatbilstoša būtu tāda situācija, ka attiecīgās kredītiestādes akcionāri nepiedalītos ar adekvātu ieguldījumu kredītiestādes glābšanā, bet saņemtu nepamatotu labumu no kredītiestādē ieguldītās valsts palīdzības. Ierobežojumi, kas vērsti uz to, lai kredītiestādes akcionāri tās glābšanas procesā uzņemtos samērīgu nastu salīdzinājumā ar to slogu, ko uzņemas nodokļu maksātāji, ja kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts, ir vērsti uz leģitīmu mērķi - sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana un citu personu tiesību aizsardzība.