3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, un lūdz atzīt to par atbilstošu Satversmes 1. un 105. pantam. Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš Paparinskis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību lietā, jo neesot izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi un līdz ar to pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likumā nostiprinātajam subsidiaritātes principam. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.3. punktu, viņš norādīja, ka īpašas normas neesamība neliedzot personai vērsties tiesā. Pēc M. Paparinska ieskata, kredītiestādes padomes pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas iespējas esot noskaidrojamas, izmantojot sistēmisko interpretācijas metodi un Civilprocesa likuma vispārīgos noteikumus. Tas, ka Komerclikums tieši neparedz kredītiestādes padomes lēmuma pārsūdzēšanu, neatņemot prettiesiska padomes lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Pieteikuma iesniedzēji padomes lēmumu varētu pārsūdzēt, pēc analoģijas atsaucoties uz Komerclikuma 249. un 310.1 pantā paredzētajām akcionāra tiesībām pārsūdzēt kredītiestādes valdes lēmumu vai arī atsaucoties uz Komerclikuma 169. pantā noteikto padomes pienākumu rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību pierādot arī Ziemeļu rajona tiesā 2011. gada 17. janvārī pēc citu Parex bankas mazākuma akcionāru pieteikuma ierosinātā lieta. Savukārt ES tiesību jomā Pieteikuma iesniedzējiem bijušas vismaz trīs dažādas iespējas aizstāvēt savas tiesības. 3.1. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas pieņemšana bijusi saistīta ar 2008. - 2009. gadā starptautiskā finanšu tirgus problēmu izraisīto globāla mēroga finanšu krīzi, kuras kontekstā arī vienai no Latvijas kredītiestādēm - Parex bankai - radusies nepieciešamība pēc valsts atbalsta. Apstrīdētajā normā esot ietverta rekapitalizācijas shēma - viens no instrumentiem, kurus finanšu iestādes izmanto krīzes situācijā. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts speciāls regulējums gadījumam, kad pati kredītiestāde lūdz, lai valsts iegūst būtisku līdzdalību kredītiestādē un piešķir tai komerciālu atbalstu, kas ļautu ārkārtas situācijā nodrošināt ātru, operatīvu un efektīvu rīcību. 3.2. Atbildes rakstā Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Taču apstrīdētajā normā paredzētais Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums saskanot ar Satversmi - tas esot paredzēts likumā, noteikts leģitīma mērķa labad un atbilstot samērīguma prasībām. Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sēdē, atsaucoties uz ECT praksi, izteica viedokli, ka apstrīdētā norma neierobežo akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Proti, no ECT spriedumos izteiktajām atziņām varot secināt, ka tikai tad, ja sūdzības iesniedzēju akcijām ir ekonomiska vērtība, tās uzskatāmas par īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē. Līdz ar to Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot tikai akcijas ar tirgus vērtību, taču Pieteikuma iesniedzēju akcijām šādas vērtības neesot. Uz to norādot gan FM 2011. gada 2. septembra vēstulē Nr. 7-3-02/5778, gan EK 2010. gada 15. septembra lēmuma 147. punktā paustais viedoklis. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka neviena Pieteikuma iesniedzēju akcija neesot nedz mainījusi īpašumtiesības, nedz arī tikusi pilnībā iznīcināta. Līdz ar to uz Pieteikuma iesniedzēju situāciju neattiecoties Satversmes 105. panta ceturtais teikums. 3.3. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā paredzētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja arī uz Satversmes 105. panta otrajā teikumā paredzēto iespēju šajā pantā noteiktās pamattiesības ierobežot. Leģitīmais mērķis aptverot kā ātru un efektīvu kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu, tā arī nepieciešamību izpildīt prasības, kuras izriet no valsts atbalstu regulējošām tiesību normām. 3.4. Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas atsverot akcionāru tiesību ierobežojumu. Tā kā komercdarbībai finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē paredzēts īpašs regulējums un valstī ieviests noguldījumu garantiju mehānisms, valsts noteiktā apmērā esot uzņēmusies atbildību (saistības) par licencētajām kredītiestādēm. Maksātspējas grūtībās nonākušas kredītiestādes darbību regulējošo normu primārais mērķis esot nepieļaut un samazināt iespējamos zaudējumus finanšu sektorā, ekonomikā kopumā, kā arī zaudējumus noguldītājiem un noguldījumu garantiju fondam. Tāpēc tiesību normas, kas paredzētas maksātspējas atjaunošanai, galvenokārt esot vērstas uz kredītiestādes darbības turpināšanu un noguldītāju aizsardzību. Saeima norāda, ka akciju vērtības samazinājums izrietot no fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, nevis no fakta, ka kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts. Vispārējais kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējums akcionārus aizsargājot daudz mazāk nekā noguldītājus. Kredītiestādes akcionāriem vajadzējis apzināties savu risku. Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma darbojoties pat Pieteikuma iesniedzēju pašu interesēs. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts atbalstu, neizbēgami kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās akcionāri zaudētu ne tikai savas akcionāra tiesības piedalīties kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības - maksātnespējas gadījumā akcionāriem būtu tikai iluzora iespēja saņemt likvidācijas kvotu. Savukārt tādā gadījumā, ja valsts atbalsts būtu efektīvs, pēc tā izbeigšanās rastos dažādas iespējas, tostarp arī iespēja, ka Pieteikuma iesniedzēju dalība pamatkapitālā pieaugs. Saeima uzsver, ka valstij esot pienākums pēc iespējas efektīvāk rīkoties ar tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem, ņemot vērā pirmām kārtām nodokļu maksātāju kopuma, nevis individuālu trešo personu intereses. Nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka valsts līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai ļautu līdzšinējiem bankas akcionāriem saglabāt savu proporcionālo līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz komercdarbības atbalsta rēķina. 3.5. Atbildes rakstā norādīts, ka Direktīvā 77/91/EEK esot iekļautas vispārējā regulējuma prasības, kas būtībā vērstas uz akciju sabiedrības ikdienas saimnieciskās darbības nodrošināšanu, un tā neizvirzot tādus pamatkapitāla palielināšanas noteikumus, kas būtu attiecināmi uz speciāliem tiesību subjektiem vai reglamentētu pamatkapitāla palielināšanu, ievērojot īpašus apstākļus. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica viedokli, ka Direktīvai 77/91/EEK neesot juridiskas nozīmes jautājumā par apstrīdētās normas konstitucionalitāti. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji neesot apstrīdējuši EK lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu. Pēc Saeimas pārstāvja ieskata, "Direktīva 77/91/EEK ir tikai sekundāra un tehniska Eiropas tiesību norma, kam nav nekāda sakara ne ar Eiropas, ne ar Latvijas pamattiesībām" (Satversmes tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 134. lpp.). 3.6. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim par to, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu. Apstrīdētā norma nemainot vispārējo kārtību, kas noteikta komercsabiedrībām pamatkapitāla palielināšanai. Tā tikai paredzot attiecīgu regulējumu vienam specifiskam subjektam - kredītiestādei, kura nonākusi īslaicīgās grūtībās un pati nespēj tās atrisināt. Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes 1. pants neliedzot likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu pašu akcionāru un sabiedrības interesēs. Tiesiskās paļāvības principu konkrētajā gadījumā nevarot tulkot tādējādi, ka apstrīdēto normu drīkstētu attiecināt vienīgi uz tām kredītiestādēm, kuras dibinātas pēc tās spēkā stāšanās.