11. Article

Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." 11.1. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas, kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). Satversmes tiesas praksē jau atzīts, ka arī pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums: ievērot, aizsargāt un nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāizpilda virkne pienākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu). 11.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību citastarp ir garantētas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā. Šīs Latvijas Republikai saistošās starptautiskās normas mērķis ir visupirms aizsargāt indivīdu pret nepamatotu valsts iejaukšanos personas privātajā dzīvē. Papildus šim negatīvajam pienākumam valstij ir arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk. ECT spriedumu lietā "Biriuk v. Lithuania", judgment of 25 November 2008, application no. 23373/03, para. 35). Lemjot par saviem pozitīvajiem pienākumiem, valstij tomēr ir piešķirama noteikta rīcības brīvība, proti, šie pozitīvie pienākumi ir vērtējami Konvencijas 8. panta otrajā daļā noteikto mērķu kontekstā, un ar to palīdzību ir jāpanāk taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un privātpersonas interesēm (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās "Lopez Ostra v. Spain", judgment of 9 December 1994, Series A, no. 303-C, p. 54, para. 51, un "Giacomelli v. Italy", judgment of 2 November 2006, para. 78). Izšķirošas nozīmes nav arī tam, vai normās noteiktais ir vērtējams kā ierobežojums vai tieši pretēji - kā valsts pozitīvais pienākums. Izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir tas, vai konkrētajā situācijā tiek panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas personas interesēm, no otras puses (sk. ECT spriedumu lietā "Dickson v. the United Kingdom", judgment of 4 December 2007, application no. 44362, para. 71).