22. Article

Vērtējot, vai apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, Satversmes tiesai visupirms jāizvērtē apstrīdētajā normā ietvertā tiesību ierobežojuma raksturs. 22.1. Līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Tādējādi Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai pēc iespējas novērstu pretrunas starp Latvijas nacionālajām un Eiropas Savienības tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu). Ņemot vērā to, ka iepirkuma procedūras tiek regulētas ne vien ar Publisko iepirkumu likuma normām, bet arī ar Eiropas Savienības tiesībām, Latvijas tiesību akti ir interpretējami tādējādi, lai nerastos pretrunas starp šīm tiesību sistēmām, ciktāl tas neskar Satversmē ietvertos pamatprincipus. Izvērtējot iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritērijus, jāņem vērā Latvijas pārņemto direktīvu prasības un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā direktīvu interpretācija (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4. punktu). Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka dalībvalstis ir tiesīgas paplašināt direktīvās noteikto iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritēriju loku. Tomēr šādas tiesības ir izmantojamas vienīgi tiktāl, ciktāl tas nodrošina vienlīdzīgas attieksmes un pārskatāmības principu ievērošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma Assitur lietā, C-538/07, 23. punktu). Turklāt šādi pasākumi nedrīkst pārsniegt to, kas vajadzīgs, lai sasniegtu attiecīgo ierobežojumu leģitīmo mērķi (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma Michaniki lietā, C-213/07, 48. punktu un sprieduma Fabricom lietā, C-21/03 un C-34/03, 34. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Eiropas Savienības Tiesa ir arī norādījusi, ka kopienu tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesību normu, ar ko, kaut arī tiecoties sasniegt leģitīmu mērķi - vienādu attieksmi pret pretendentiem un pārskatāmību, netiek ievērots samērīguma princips (sk. Eiropas Savienības Tiesas sprieduma Michaniki lietā, C-213/07, 69. punktu, sprieduma Assitur lietā, C-538/07, 30. punktu un sprieduma Fabricom lietā, C-21/03 un C-34/03, 33. un 35. punktu). Kaut arī konkrētajās Eiropas Savienības Tiesas lietās netika vērtēti apstrīdētajai normai analoģiska satura izslēgšanas kritēriji, tomēr no tās spriedumiem izriet nepārprotams secinājums, ka tiesību ierobežošana uz neapstrīdamas prezumpcijas pamata nav pieļaujama, ja ar to tiek pārkāpts vienlīdzības, samērīguma un pārskatāmības princips. Apstrīdētajā normā ietvertā izslēgšanas kritērija formālais raksturs un piemērošanas kārtība neļauj šīs normas piemērotājam pārliecināties par konkrētā pretendenta nodokļu saistību izpildi un izslēgšanas pamatotību. Tādējādi likumdevējam ir jāizvēlas tādi apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kuri ļauj pārliecināties par pretendenta nodokļu nomaksas saistību izpildi. Līdz ar to pretendenta izslēgšana no dalības iepirkuma procedūrā uz neatspēkojamas prezumpcijas pamata nav pieļaujama. 22.2. Satversmes tiesa jau norādīja, ka apstrīdētā norma ietver formālu kritēriju, kas tiek piemērots visiem iepirkuma procedūras pretendentiem, nepārbaudot, vai tie ir izpildījuši nodokļu nomaksas saistības pret valsti. Tādējādi pretendentam, kurš ir izpildījis visas nodokļu maksāšanas saistības, nav iespējas pierādīt, ka tā izslēgšanai no dalības iepirkuma procedūrā nav pamata. Var piekrist Finanšu ministrijas un VID paustajam viedoklim, ka apstrīdētā norma vērtējama kopsakarā ar Noteikumu Nr. 761 normām. Minēto noteikumu 11. punkts paredz vairākus nosacījumus pretendenta darba ņēmējiem izmaksātā atalgojuma pārrēķina veikšanai, tostarp nepilna laika darbinieku nodarbināšanu un īpatsvaru uzņēmumā, kā arī šo darbinieku atalgojuma apmēru. Tomēr Noteikumu Nr. 761 piemērošana ļauj novērst nodokļus maksājošo pretendentu izslēgšanu no dalības iepirkuma procedūrā tikai izņēmuma gadījumos. Apstrīdētā norma var ierobežot nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrās arī citos gadījumos, kad Noteikumu Nr. 761 piemērošana nepalīdz šo problēmu atrisināt. Satversmes tiesa atzīst, ka likumdevējam piemīt rīcības brīvība, nosakot iepirkuma procedūru pretendentu izslēgšanas kritērijus, ciktāl tie nodrošina pārskatāmības un vienlīdzības principu ievērošanu publisko iepirkumu jomā. Tomēr, izmantojot savu rīcības brīvību, likumdevējam jāizvēlas tādi līdzekļi, kuri pēc iespējas mazāk ierobežotu personu tiesības. Apstrīdētās normas trūkumi izriet no tās stingri formālās piemērošanas kārtības, atbilstoši kurai šīs normas piemērotājam nav jāpārliecinās, vai aizdomas par pretendenta nodokļu saistību nepilnīgo izpildi ir pamatotas, un pašam pretendentam nav iespējas pierādīt, ka tam nav nodokļu parādu pret valsti. Satversmes tiesa jau ir norādījusi uz dažādajiem iemesliem, kuru dēļ pretendenta darba ņēmēju vidējais atalgojums var būt zemāks par apstrīdētajā normā noteikto 70 procentu robežu. Ja apstrīdētās normas piemērotājam būtu piešķirta rīcības brīvība izvērtēt pretendenta izslēgšanas nepieciešamību un atbilstību leģitīmajam mērķim, tad pretendents varētu iesniegt iepirkuma komisijai paskaidrojumus par salīdzinoši zemā darba ņēmēju atalgojuma iemesliem. Izvērtējot šos paskaidrojumus, iepirkuma komisija varētu lemt, vai salīdzinoši zemajam pretendenta darba ņēmēju atalgojumam ir objektīvi iemesli. Šādā gadījumā tiktu pieļauta arī tādu pretendentu dalība iepirkuma procedūrā, kuri ir pilnībā izpildījuši savas nodokļu nomaksas saistības, lai gan atbilst apstrīdētajā normā noteiktajam izslēgšanas kritērijam. Tādējādi apstrīdētās normas leģitīmais mērķis joprojām tiktu sasniegts. Minētais neizslēdz likumdevēja iespējas izvēlēties arī citus mazāk ierobežojošus apstrīdētās normas leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļus, kuri nodrošinātu nodokļus maksājošo pretendentu tiesības piedalīties iepirkuma procedūrā. Līdz ar to apstrīdētās normas leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.